Albumos un grāmatās, kas veltītas latviešu klasiķu – Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla un Johana Valtera - mākslas izpētei, kā neiztrūkstoša biogrāfiska epizode figurē apvienības ar sirsnīgo nosaukumu „Rūķis” pastāvēšanas apraksti.  Nacionālās apziņas un jaunības spara iedvesmoti jaunie censoņas kala ideālisma pilnus sapņus dzimtās zemes un kultūras labā.  


„Krietni sakuplojušā studentu lokā kopš 1889. vai 1890. gada latviskuma augsni kopa „stipra nacionāla gara un tautiskas sajūsmas” iedvesmotais pulciņš „Rūķis”, kura aktīvie biedri bija „visi ievērojamie Pēterpils latviešu sabiedriskie darbinieki”. Gustava Šķiltera atmiņās „Rūķis” ir kaut kas vidējs „starp korporāciju, studentu novadniecību un aizliegt biedrību”, jo pulcēšanās notikusi bez policijas atļaujas un gluži birokrātisks šķērlis - pārstāvēto augstskolu atšķirīgā resoriskā pakļautība – jaunajiem māksliniekiem liedzi savu organizāciju legalizēt. Šķiltera liecībās „Rūķim” 1893.gadā jau bija „savs priekšnieks rakstvedis, kasieris, bieza protokolu grāmata un pēc punktiem un paragrāfiem izstrādāti statūti. Viņš atzina, ka bez pulciņa dažs labs no biedriem, kurš bija uz audzis vācu jeb krievu aprindās un nebija liels tautietis, būtu varbūt atklīdis un mums latviešiem zudis”. Tomē daudzās izpausmēs latvietība viņiem visiem bija nacionālpatriotiska ideālisma spārnota, kopīgi jaunveidojuma utiopija - kultūrauga stāds, kas tika saudzīgi lolots smalkjūtīg mākslinieku rokās ārpus cilmes zemes un reizē mīlestība no attāluma uz šo zemi, kura klātienē ik pa laikam sagādāja mazas un lielas vilšanās”. 

(Kristiāna Ābele. Johans Valters. Rīga: Neputns, 2009. 73.lpp.)



*Gustavs Šķilters (1874.15.XI―1954.24.IX) ― viens no nacionālās latviešu tēlniecības skolas veidotājiem.



Attēlā: Apvienības "Rūķis” biedri kādā pasākumā Pēterburgā. Ap 1894