Kas?

Bailes nokrist

Kāpēc?

Dzelzceļa viadukti Torņakalnā pāri Rīgas–Tukuma un Rīgas–Jelgavas sliežu ceļiem 20. gadsimta sākumā bija tehnoloģiska inovācija. Tolaik jūgendstila formās izlocītie tilti bija vienas no pirmajām lielākajām dzelzsbetona būvēm ne tikai Rīgā, bet arī visā Krievijas Impērijā. Tiltus cēla vācu firmas “Weiß und Freitag” Rietumkrievijas filiāle. Jaunais materiāls sabiedrību interesēja, tomēr neradīja uzticību.  “Rīgas Avīzē” raksta, ka vēl ilgu laiku pēc atklāšanas 1910. gada 21. oktobrī tiltus nešķērsoja ne pajūgi, ne automobiļi, un pat “tikai retais gājējs ir tik drosmīgs, ka uzdrošinās doties pāri” [1].

Bez Liberta viaduktus gleznojuši arī Konrāds Ubāns un Jānis Liepiņš. Jauno gleznotāju vidū tie bija populāri, jo atradās iemīļotajos plenēru maršrutos un simbolizēja modernisma arhitektūru. Skati ar abiem Torņakalna tiltiem iemūžināti pastkartēs, padarot tos par šīs Rīgas priekšpilsētas firmas zīmi. Arī šobrīd tie ir nozīmīgas rajona satiksmes artērijas ar dzīvu automašīnu un gājēju plūsmu.

L. L.

Attēls:  Ludolfs Liberts (1895 – 1959). Dzelzceļa viadukts Torņakalnā. 1922. Audekls, eļļa. 55,5 x 68,2 cm

[1] Andris Caune. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. Pārdaugavas ielas, celtnes un iedzīvotāji 19. gs. beigu un 20. gs. pirmās puses atklātnēs. – Otrais, papildinātais izdevums. Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2012. – 42. lpp.