Kas?

Divsejainais strīdus ābols

Kāpēc?

Abi mākslinieki – Kārlis Miesnieks un Jānis Jaunsudrabiņš – un stāstnieki, kuri gari un plaši izrakstījušies par savu dzīvi un daiļradi monogrāfijās, noklusējuši jelkādu paskaidrojumu, kāpēc ķērušies pie tik neierastas darba metodes un gleznojuši dubultportretu vienā audeklā. Pirmās aizdomas krīt uz padomju varas popularizētajām proletāriskās mākslas vēsmām, kas pastarpināti vai tieši apostīja abi autori – Miesnieks vēl 1917. gadā uzturējās Pēterburgā – “proletkutla” šūpulī –, bet Jaunsudrabiņš 1919. gadā vadīja Stukmaņu (Pļaviņu) apriņķa izglītības nodaļas mākslas apakšnodaļu. Proletārisko kultūru raksturoja dažādība, taču svarīgākais bija nodalīt iepriekšējo mākslu no strādnieku jaunradītās, formulējot tās principus. Viena no pieejām, kas garantēja “strādnieciskumu”, bija atteikšanās no autorības, piemēram, veidojot kolektīvus vai rūpnieciski ražotus darbus.

1920. portretu tapšanas gadā modeļus saistīja nevis draudzība, bet gan Latvijā izveidotās “Neatkarīgo mākslinieku vienības” organizatoriskais darbs – Jaunsudrabiņš bija ievēlēts par vadītāju, bet Miesnieks trīs līdzdalības gados paguva ieņemt revīzijas komisāra, valdes locekļa un žūrijas komisijas locekļa amatus. Kopīgā, anonīmā padomju darba ideja tomēr neatbilst abu mākslinieku pārliecībai, jo kompozīcijā ir skaidri nodalītas robežas – kreisā puse pieder Miesnieka otai, bet labo gleznoja Jaunsudrabiņš. Lai nerastos lieki pārpratumi, teritorijas tikušas iezīmētas ar iniciāļiem. Viņu laikabiedra Artura Stegmaņa  atmiņās lasām, ka Jaunsudrabiņš nelabprāt atcerējās sadarbību ar Miesnieku, jo tās rezultātā abu starpā radušās kādas nesaskaņas.  Gandrīz simt gadu pēc gleznas tapšanas, kad abi modeļi jau ir aizsaulē, darbs šķiet interesants. Savā ziņā pat unikāls – divi tradicionāli gleznotāji apvienojušies, lai radītu eksperimentu, nepārkāpjot konvencionālos priekšstatus par mākslas darba unikalitāti un autorību.

S. K.

Attēls: Kārlis Miesnieks. Jānis Jaunsudrabiņš. Dubultportrets. 1920. Audekls, eļļa. 60,5 x 81 cm