Kas?

Teatrālais reālisms

Kāpēc?

Ja raugās no punkta, kurš atrodas ārpus Latvijas kultūrvides, Gunāra Zemgala “Skroderdienas Silmačos” spēj raisīt mulsumu. Kas īsti notiek šajā zāļu un zaļumu ierāmētajā ainā, kur trīs figūras sēž uz gara galda blakus gludeklim, krūkai un šujmašīnai, kur debesis nešķiet īstajā vietā, un aiz neproporcionāli liela, nesaprotami nostiprināta vainaga rēgojas šķība, mūrēta struktūra un tādi kā zābaki, kuri zaudējuši līdzsvaru… To var uztvert kā sirreālu kiču, kur gan “sirreāls”, gan “kičs” ir līdzīgās devās.

Atgriežoties Latvijas kontekstā, ir salīdzinoši viegli saattiecināt attēlotos atribūtus ar gleznas nosaukumu – to pašu, kurš Rūdolfa Blaumaņa mūžam populārajai un visnotaļ reālistiskajai 1901. gadā rakstītajai lugai – kā arī secināt, ka pārsteidzīgi tos saistīt ar sirreālisma provocētu psihoanalīzi. Vēl vairāk, zinot, ka Gunārs Zemgals bija scenogrāfs šīs lugas 2002. gada iestudējumam Latvijas Nacionālajā teātrī (repertuārā līdz 2009. gadam), atrodamas aizvien tuvākas līdzības ar realitāti – tas ir, ar skatuvi, virs kuras izrādes garumā levitēja nesamērīgi liels, zaļš vainags. No tās it viegli tālāk atvedināt teatralitāti, kura Zemgala darba kontekstā ir vismaz divēja. Tā ir reizē burtiska saistība ar teātri, gan arī tā teatralitāte, kuru modernisti pārmeta reālistiskai glezniecībai. Sajaucot abas kopā, var runāt par pavisam noteiktu, drīzāk reakcionāru teatralitātes formu, kuru reprezentē tā dēvētie “Nacionālā teātra skatītāji”, respektīvi, tā skatītāju daļa, kura tādas formāli atšķirīgas šī teātra izrādes kā Kirila Serebreņņikova 2012. gadā iestudētais un apbalvotais “Voiceks” nenoskatās līdz galam. Tāpat tiek uzskatīts, ka vairums no viņiem sasnieguši un pārsnieguši savus zelta gadus.

V. M.

Attēls: Gunārs Zemgals. Skroderdienas Silmačos. 2005. Kartons, eļļa. 72,5 x 103 cm. Foto: Jānis Pipars