Īss ieskats, rakstīts pēc sarunas „Feminisma ideju evolūcija filozofijas vēsture savienojumā ar latviešu sievietes emocionālo pieredzi” raidījumā „Augstāk par zemi”

Rasa Jansone savās gleznās artikulē ģimenes lietas, jo jūtas tiesīga izteikties par saviem tuvākajiem. Tādējādi, pašai nezinot, viņa ir iekļāvusies 1960.,1970. gadu mijā dzimušajā psihoanalītiskā feminisma skolas tradīcijā. Tā aicināja sievietēm dalīties ar savu pieredzi un pasaules uztveri, bagātinot līdz šim nepilnīgo un sagrozīto priekšstatu kultūrā.

„Feminisma” jēdziens un teorija nes sevī negatīvas asociācijas, jo automātiski noliek sievieti it kā upura lomā, bet normāls cilvēks ar šādu statusu nevēlas identificēties. Neraugoties uz to, Rasa uzskata, ka feminisma idejām ir reāls pamats, jo sievietes ilgu laiku patiesi bijušas beztiesīgas, piemēram, gluži vienkārši nevarēja apdzīvot mākslas ideju lauku pasauli. Viņa negrib uzsvērt tieši „upura” jēdzienu, tomēr atzīst, ka jārunā par sieviešu un vīriešu atšķirīgo kultūrvēsturisko pieredzi.

Pirms bērna piedzimšanas māksliniece domāja, ka nav nekāda starpība starp sieviešu un vīriešu pasauli. Vēlāk, līdz ar nokļūšanu mātes statusā, viņa piedzīvoja iekšēju satricinājumu, liekot nemitīgi uzdot jautājumu: „Vai bioloģija ir liktenis?”. Vīrietis nespēj dzemdēt, tas nozīmē, ka bērns ir sievietei. Kad bērns bija maziņš, viņa mēģināja apmeklēt kaut kādas izstādes un iedziļināties redzamajā, taču neko nevarēju uztvert, jo bija pārņēmusi tāda kā bioloģijas radīta migla – dzīvnieciska saite ar nesen pasaulē nākušo radību, kas liek satraukties tikai par to, vai mazulis jūtas labi. Vai ar šo brīdi māksliniece sevi sāka sevi apzināties kā sievieti? Diez vai, bet viņa saprata, ka sadzīve sadala vīriešos un sievietēs – katrs tiek ielikts savā vagā, no kuras nav iespējams izkārpīties laukā. Viņa noliedz tagad plaši propagandēto demogrāfijas uzlabošanas politiku un aicinājumus, jo tur netiek runāts, ka līdz ar bērna nākšanu pasaulē māti piemeklē arī eksistenciāla šausmu apziņa. Būt par māti nav viegli. Rasu Jansoni kaitina ūsainie onkuļi, kuri aicina sievietes dzemdēt, jo viņām ir arī pašai savi dzīves uzdevumi un sava dvēsele, kas jāglābj.

Māksliniece domā, ka Latvijas kultūrtelpā ir grūti runāt par feminismu, jo padomju laikā tika izmantots stiprās sievietes tēls: viņas bija traktoristes, kosmonautes, tādēļ atgriešanās pie mātas pozīcijas vairs nebija tik pašsaprotama. Vai otra novērotā galējība, kad bērns ir tikai sieviešu atbildība. Padomju laikā vīrieši stāvēja nostāk no bērnu audzināšanas, pat ja ģimene bija pilna. Savukārt vientuļās māmiņas arī mūsdienās tiek mudinātas uz varoņdarbu veikšanu - būt stiprām un visu varošām, strādāt, veidot biznesu un audzināt arī bērnu. Rezultātā vīrietis it kā kļūst par retumu un notiek patriarhālās sabiedrības glorificēšana. Vīrišķā pasaule kļūst par mērķi, pēc kā tiekties, nevis ko kritizēt, kas arī nav normāli. Ir pazīstamas vairākas izglītotas darba un bērnu audzināšanas pienākumu nodzītas sievietes, kas ir teikušas, ka ir gatavas atdot visas izkarotās tiesības, ja vien varētu atgriezties pie senāk valdošās patriarhālās sabiedrības kārtības. Minētā situācijā atklājas Austrumeiropā valdošais dzīves modelis, kad nabadzība un dzīves izmisums noliedz feminismu.

Runājot par amerikāņu poststrukturālistes Džūditas Batleres nesen Latvijā izdotās grāmatas „Dzimtes nemiers. Feminisms un identitātes graušana” paustajām idejām, jāatzīmē, ka viņa polimizē ar galvenajām klasiskā feminisma pamatnostādnēm. Filozofe apstrīd iepriekš izvirzīto dalījumu dzimtē un dzimumā, jo uzskata, ka jebkura realitātes detaļa, piemēram, audzināšana, vide, veido kompleksu sistēmu, kurā grūti atšķirt iegūto no piemītošā. No tā izriet, ka sievišķībai un vīrišķībai nav konkrētas definīcijas. Dzimte veidojas no prakses, kas tiek īstenota, un rezultātā tā pati rada identitāti un arī definīciju, kuru apzīmē. Cilvēks nevis iegūst dzimti, bet gan to izspēlē, un tādējādi veido un pielāgo. Izraugoties, variējot noteiktus dzimšu modeļus, sievietei rodas iespēja paplašināt savu izpausmju loku. Vienlaicīgi, ar šo rīcību tiek noņemta spriedze starp dalījumu un sievietei ir iespēja nostāties līdzās vīrieša pasaulei.

Minētā grāmata ir ļāvusi Rasai Jansonei iegūt formulējumu tam, ko viņa ir darījusi gleznās – runājusi par savu sievišķo pasaules izjūtu un pieredzi, kā sieva, kā māte, kā dzimtas atmiņas glabātāja, noliekot to līdzvērtīgās pozīcijās ar maskulīno. Tāpat viņa savā jaunākajā izstādē „Ikdienišķā vīrišķība” uzdod neērtus jautājums, kas sakrīt ar Džūditas Batleres pašos feminisma pamatos iecementēto jautājumu – vai ķermenis un bioloģija ir liktenis? Vai viņas vecmammai, dzīvojot šodien, būtu deviņi bērni? Vai tā bija viņas izvēle, vai tā tomēr bija vispārpieņemta sievietes dzīves kārtība? Gleznas kļūst par tādu kā baiļu brēcienu - vai tiešām ķermenis nosaka likteni?

8. decembrī plkst. 15:05 Latvijas Radio 1. Žurnālistes Andas Buševicas veidotais raidījums „Augstāk par zemi”, piedaloties Rasai Jansonei un Sandrai Meškovai.

Raidījumu iespējams noklausīties atkārtojumā LR1 arhīvā: http://www.latvijasradio.lv/program/1/2012/12/20121208.htm

 Publikācijai izmantots Rasas Jansones gleznas "Viņas zvaigznājs" fragments.