Kritiķa Viļņa Vēja recenzija par Kristapa Zariņa personālizstādi "Sejas". Publicēta "Dienas" pielikumā KULTŪRAS DIENA UN IZKLAIDE 2013. gada 24. janvārī

_____________________________________________________________________________________

Arhitekts Andis Sīlis gandrīz pliks, tērpies tikai tādā kā pašdarinātā baleta „kārtainē”, Rīgas laika redaktori, sasēduši katrs savā pusē klavierēm, dakteris Māris Andersons kā Hamlets, kam no galvaskausa rokās palicis vien apakšžoklis – Kristapa Zariņa izstādē, panākot portretisku līdzību, portretētas populāras personas, kuras ir arī mākslinieka draugi. Šāda kombinācija latviešu mākslas nesenajā vēsturē lietota ne reizi vien – draugi ir gleznotājiem pieejamākie modeļi, bet skatītājiem patīk, ja tie pazīstami arī viņiem. Līdzīgu izstādes sižetu piedāvāja Ieva Jurjāne 2008. gadā, un gan jau lietpratēji zina vēl kādu precedentu nedaudz agrāk. Kristaps Zariņš laikabiedru parādei dabiskā lielumā pievienojis mazliet humora.

ROKRAKSTS MAINĪJIES

Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē skatāmi agrākajos gados tapuši darbi. Salīdzinājums labi parāda, kā mainījies mākslinieka rokraksts pēdējos gados – krietni svarīgāku vietu tajā ieņēmis zīmējums, savukārt foviskā krāsainība iegrožota galvenokārt miesas toņu un fona kontrastos. Tomēr krāsu attiecībām paliek galvenā loma: zīmējums šad tad sašķobās (ķermeņa daļu proporcijās vai rakursos), turklāt tas ir „ciets”, rūpīgi izstrādāts tikai seju un ekstremitāšu apvidū. Citur mākslinieka ota klejojusi brīvāk, zīmējumu veidojot lielā mērā ar triepieniem, spontānā manierē.

Interesantas ir Zariņa glezniecības attiecības ar fotogrāfiju – portālā Arterritory viņš stāsta Ievai Rupenheitei, ka gleznojis nevis tieši no dabas, bet pēc fotosesijā uzņemtiem attēliem, kuru autors ir kolēģis Normunds Brasliņš. Tomēr modeļu pozas un kustības ir līdzīgas kā klasiskajā glezniecībā (ar dažiem izņēmumiem, kuros figūra attēlota mirkļos, kādi gleznotāja darbnīcā nav notverami). Piemēram, sejas biežāk attēlotas trīsceturtdaļu pagriezienā, figūras stāv stabili, tiesa, bieži svaru sadalot uz abām kājām, bet rokas reizēm veido iestudētus žestus. Fotogrāfija izmantota tā, ka to darīja šīs tehnikas rītausmā – kopējot glezniecību vai sagatavojot vielu tai. 

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

Uz katra mākslinieka darbiem var raudzīties dažādi – konstatējot to piederību noteiktam stilam, skolai, vai ievērojot atšķirību no tās. Šķiet, ka Kristapa Zariņa gleznas iespējams aplūkot kā skolas tiešu iemiesojumu – mākslinieks ir ne tikai Latvijas Mākslas akadēmijas ilggadīgā prorektora Induļa Zariņa (1929 - 1997) dēls, bet šobrīd arī pats ieņem viņa vietu. Taču par šīs skolas principiem ir pietiekami daudz neskaidru jautājumu – teikt, ka tā ir hibrīda vai ka tajā novērojama liela postimpresionisma ietekme, nozīmētu ļoti maz. Kristapa Zariņa glezniecība nav ne gluži akadēmiska (vēsturiskā stila izpratnē), ne klasiska – tomēr tā ir raksturīga mūsu akadēmijai un pietiekami klasiska latviešu mākslai. 

Ar recenziju pilnā garumā iespējams iepazīties šeit: wwww.kd.lv.