Kristaps Ģelzis. 2013

Galerija “Māksla XO”

18.07.2013 – 13.08.2013



(estētiskais karogs)

1965.gada 6.augustā, precīzi 20 gadus pēc Hirošimas kodolsprādziena, vienlaikus, Japānas ekspansijas 2.Pasaules karā gala, tika izdota Kikudzi Kavadas (川田喜久治, Kawada Kikuji) fotogrāmata “Karte” (地図, Chizu; angliskais nosaukums: The Map) [1]. Starp attēliem ar šī sprādziena un kara drupām, popkultūras drazām, noziedzniekiem un kinoplakātiem, ir fotogrāfija ar Japānas karogu [2]. Attēlā redzamais karogs neplīvo gaišzilās debesīs, tas ir statisks, notriekts, pieplacis kādai virsmai, kuras reljefs caurdur citkārt gaisīgo taisnstūri, padarot to par vēl-vienu-lietu-starp-daudzām. Karogs ir kļuvis smags, materiāls. Politika te ir kontekstuāla, “ārpusē” – cik vien politika var būt ārpus karogiem.



(hibrīdkarogs)

Kristapa Ģelža personālizstādē galerijā Māksla XO arī redzams karogs (tāds arī darba nosaukums). Tā krāsa atgādina aizvien populāro kļūdu – Latvijas un Austrijas karogu hibrīdu. Sēru lenta to nostiprina lokālajā kontekstā. Arī šeit materialitāte ir pārsteidzoša. Tomēr, ja Kavadam tā ir attēla “iekšpusē” (“ārēji” tas ir parasts fotoattēls), tad Ģelža karoga materialitāte un deformācijas ir vienlīdzīgas ar darba materialitāti un deformācijām.



(politiskais karogs)

Cits karogs ar sēru lentu - formāli pietiekoši konvencionāls, tomēr šajā kontekstā ne mazāk zīmīgs - parādījās vairākos darbos Jura Utāna nekaunīgi polit-aktīvajā, dažviet klaji ekshibicionistiskajā, “izvirzīšanai [Purvīšā balvai] nosauktajā”[3] personālizstādē izstāžu zālē “Arsenāls”[4] (darbos “Gruzons”[5]).



(pēctecība)

Kristapa Ģelža jauno darbu materialitāte – lai gan turpina iepriekšējā galerijas “Māksla XO” izstādē iesākto – izskatās pārsteidzoši svaiga, it īpaši, ņemot vērā 2-dimensionalitāti. Dienu pēc izstādes atklāšanas pārraidītajā Latvijas Radio 1 intervijā [6] arī pats autors norāda uz šo pēctecību, “pirmais kurss iziets” iepriekšējā izstādē. Bez tam, izstādē mudž atsauces uz agrāku laiku darbiem, nodrošinot cita veida turpināšanos. 2001-2002.gadā tapušās rietumu popkultūras “Maskas”[7] atjaunina lokālie “Jāņi” kā maska. “Vecās dienasgaismas” (2010)[8] atgriežas darbā “Stakans”, bet novērošanas videokamera (šoreiz virs “Jaunajām pasēm”) atgriežas jau ar neapgāžamu regularitāti (iepriekš: “Piemineklis” (2009)[9], “Atkal nekas nenotiek” (2010)[10]).



(komunikācija)

Galerijas mājaslpā ievietotajā un plašsaziņas līdzekļiem izplatītajā, reti īsajā tekstā [11] arī dominē autortehniskie risinājumi, skatītaja “uzrunāšanu un mulsināšanu” atstājot neizvērstu. Tikmēr, augstākminētajā radiointervijā Kristaps Ģelzis ir gana tiešs, runājot par kairinātājiem, kas rosinājuši tieši šādus darbus. Tās ir “ziņas, kas raisa emocionālu uztraukumu”, kur “zemdegas lielākas par optimismu”, visbeidzot, tā ir “traģēdija”[12].



(sūdzību grāmata)

Mēģinot atgriezt vārdiskā formā tās ziņas, kuras izraisījušas mākslinieka nepārprotamo satraukumu, var iegūt diezgan neoriģinālu sarakstu. “Lielceļš”, “Varonis” un no kūlas bēgošais radījums ir ieguvuši datorspēļu vai komiksu estētikas apdari. Bez acīmredzamā – bedrainiem lielceļiem, kariķētiem varoņiem un ikpavasara kūlas dedzināšanas orģijām – te varētu (modīgi kreisā noskaņā) domāt par mūsdienu pasauli kā mediētu (medijos redzamu) spēli-izrādi, kura zaudē arvien vairāk savas materialitātes. Virtualizācija turpinās darbos “Nezināma latvieša intervija” un “Atkārtojums” - pielaboti (assisted) datora ekrāna momentuzņēmumi. Ir arī, jādomā, kādu klasisku vērtību norieta atblāzma: “Piedziedājums” deformētai “sentēvu” pūra lādei un “Zirga deķis” – pārtikas un tradīciju sajaukums. Neizbēgami, parādās privātuma un novērošanas problemātika (“Jaunās pases”). “Brīvības iela” tikmēr ir kā liela miskaste (apķēpāta “brīvība” un anti-Rīga). Tostarp, arī trauslais mākslinieks zem lietussarga.



(“2013” kā aktīvisms)

Par spīti lokālu un globālu problēmu sajaukumam, nešķiet, ka te būtu meklējama radikāla patērētājsabiedrības kritika, ne arī apspiesto Citu ilgas pēc emancipācijas / režīma maiņas. Daļa ir pavisam pilsoniskas – un pilsoniski risināmas – problēmas, kuras, turklāt, nav kādas “nepārvaramas varas” diktētas. Vēl vairāk, par spīti skepsei, kas valdīja rietumos, PSRS republikām atgūstot neatkarību, Baltijā demokrātiskās institūcijas izrādījušās pārsteidzoši stabilas.[13] Citas paceltās/saskatāmās tēmas nav unikālas tieši mūsdienu Latvijai. (Par spīti gaudām, norietošā Vakareiropa pēdējā gadsimta laikā tomēr nešķiet tikusi jūtami tuvāk horizontam.) Lai nu kā, Latvijas mākslas kopējā kontekstā, šī izstāde ir netipiski sabiedriski aktīva.


(pro forma)

Intervijā LR1 Kristaps Ģelzis nerunā par vēlmi jebko mainīt vai risināt. Drīzāk, kā atvainodamies, paliek pie privātā satraukuma – it kā interesēties par šo problemātiku māksliniekam Latvijā būtu kauns. Tikmēr Helēna Heinrihsone[14] nodēvē viņu par “īst[u] māksliniek[u],” kurš “saka, ko domā”. (Kas zina, ko domā tie, kuri glezno puķes.) Tomēr šai komentārā jūtama spriedze – it kā būt īstam, būt neapmierinātam būtu “zemā” kultūra. Sevišķi – būt neapmierinātam par “politiskiem” jautājumiem. It kā labākā atbilde Utāna “Gruzonam” un draudīgajiem pašportretiem, būtu Ģelža “Stakans” un Jāņi kā maska. Lai nu kā, liekas dīvaini šīs tēmas iecelt mākslā tikai rezignētas paštīksmes nolūkā – metaforiski problēmas taču tiek gādīgi aizlīmētas-aplīmētas-salīmētas. Tomēr, viss, ko šeit varētu dēvēt par aktīvismu, ir pro forma – kāds 2013.gada latvieša atslēgas tēmu uzskaitījums nākošajām desmitgadēm. Kā Komara un Melamida “tukšais” sauklis[15] - saukļa/sūdzības veidlapa, aizpildi-kā-vēlies. Uzskaitījums varētu būt arī cits.


(ironija)

Neatrodot izstādē tiešu, godīgu aktīvismu, varētu meklēt tā sublimācijas (nomainot aktīvisma nolūku) vai fetišizācijas (nomainot aktīvisma objektu) pēdas, varētu cerēt atrast kādu kripatu neviennozīmības, kādu disonansi, kādu “viņpusi”. Būtu pat diezgan aicinoši to visu uztvert kā smalku ironiju par problēmu loku, kas Latvijas sabiedrību nodarbina. Tiešie bet, vienlaikus, šķietami, sarkastiskie darbu nosaukumi dod zināmu cerību. Bet intervijā mākslienieks runā nopietni, grūti atrast jebkādu plaisu starp teikto un domāto, domāto un darīto. Ironiskākais ir norāde uz “zemo” materiālu izmantojumu autortehnikā - “atkritumu māksla”[16]. Tomēr šķiet, ka atkritumi un zemais ir nevis materiāli, bet saturs. Tas taču nepārprotami ir ikvakara ziņu saturs, sadzīves nejēdzību saturs, grafiti saturs, interneta saturs. Visi kopā: banalitātes.



(ne-Pop)

Darbā “Izrakteņi” redzamie galvaskausi, neapšaubāmi banāli paši par sevi, atgādina, ka šai pašās telpās iepriekšējā bija Helēnas Heinrihsones izstāde[17]. Tomēr zīmīgāka ir cita nesena galvaskausu izstāde – Rituma Ivanova Symbol of Illusion[18].Tieši par to arī R.Ivanovs raksta izstādes anotācijā[19] – par šī simbola novalkātību popkultūrā.

K.Ģelža izstādē, par spīti novalkāta satura un pārsteidzošas estētikas savienojumam, trūkst Pop-mākslas ambivalences. Intervijā runāts tiek par traģēdiju, nevis cirku vai farsu. Banalitātes tiek paceltas, tomēr, vienlaikus, tās tiecas palikt iekapsulētas privātajā diskursā, drošā, estētiskā attālumā, nekļūstot ne par kritiku, ne analīzi. Tās var vien nosaukt un saskaitīt.



(estētika)

Bez aktīvisma viennozīmības vai pop-mākslas daudznozīmības, jākonstatē, ka tēmu loks te ir kā jebkurš cits – tik vien kā gadījuma rakstura izejas punkts materiāla manipulācijām. Mulsināšana ir pro forma. Krietni produktīvāk šeit nemeklēt “ironiskās intelekta rotaļas”[20], bet atkrist estētikā. Varbūt vairāk vietā līdzība ar Džaspera Džonsa karogiem, kuri, attēlojot “zemu” saturu, “[...] pārspēj abstrakto ekspresionismu pēc paša šī virziena kritērijiem - tas ir, tie ir plakanāki kā virsmas, tie ir vairāk “viscaur” kā attēli, vienotāki kā attēls un pamats par jebkuru abstraktā ekspresionisma precedentu”[21]. Ja arī K.Ģelža saturs ir, vismaz virspusēji, nestabila teritorija, estētikas drošības mehānisms vienmēr glābs, noturēs šos darbus labās gaumes ietvarā (un Purvīša balvas ekspertu uzmanības lokā).


(reprīze)

Teksts uz Kikudzi Kavadas fotogrāmatas apvāka: “Mēs esam nomaldījušies laikmetā bez drosmes, bez mērķiem, bez darbības, pat bez skaistām atmiņām. Prasiet! Kur šodien ir mūsu karte? Kur ir mūsu vīzija un mūsu mirdzošā kārtība?”[22]

Ja 1960.gadu Japānā tas varbūt arī bija poētiski un vietā, tad šodienas Latvijā – vai šāds uzstādījums var izklausīties citādi kā farss? Par Kristapa Ģelža darbu mirdzumu – sintētisku vai citādu – šaubu nav, bet nekādu karti te arī neatrast.





Valts Miķelsons

_______

1 Ryūichi Kaneko; Vartanian, Ivan. Japanese Photobooks of the 1960s and '70s. New York: Aperture, 2009. pp 86-93


2 Attēls: http://www.moma.org/collection/browse_results.php?object_id=51627

(Skatīts: 06.08.2013)


3 Jura Utāna izstāde iekļauta Purvīša balvas 5 gadu pārskatā, bet nominēta netika.

Kulakova, Ieva, u.c. 2007-2012. Latvijas laikmetīgā māksla. Purvīša balva. Rīga: Arterritory.com, 2013. 308-311.lpp


4 Juris Utāns. Utāns glezno un uzvar! LNMM izstāžu zāle Arsenāls. 04.10.-18.11.2012.


5 Darbi reproducēti: Barčevska, Diāna (sast.). Utāns glezno un uzvar. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. Nenumurētas lapas (šo darbu attēli atrodami pie noslēdzošās teksta sadaļas “Jaunie laiki”)


6 Latvijas Radio 1. 2013.gada 19.jūlijs plkst.07:45 Reportāža par izstādi: 00:02:00 – 00:06:35

19.jūlija raidījumu arhīvs internetā:

http://www.latvijasradio.lv/program/1/2013/07/20130719.htm

Pārraide, kurā ietverta reportāža par izstādi:

http://arh.latvijasradio.lv/getp.php?f=/1/201307/20130719_0745_r1.m4a

(Skatīts 06.08.2013)


7 Attēli: Riņķe, Inese (sast.). Kristaps Ģelzis. Darbu katalogs. Rīga: Rīgas galerija, 2005

59-63.lpp


8 Reproducēts: Iltnere, Anna. Kristaps Ģelzis. Rīga: Neputns, 2010. 132.lpp


9 Reproducēts: Ibid.,129.lpp


10 Reproducēts: Ibid.,130.lpp


11 http://www.makslaxogalerija.lv/news/155/53/18-07---13-08-2013-Kristaps-gelzis-2013/

(skatīts 06.08.2013)


12 LR1 intervija


13 Piemēram, Freedom House Latviju raksturo kā “Consolidated Democracy” http://www.freedomhouse.org/report-types/nations-transit (skatīts 06.08.2013)


14 LR1 intervija


15 http://komarandmelamid.org/chronology/1972/pages/10.htm

(Skatīs 06.08.2013)


16 LR1 intervija


17 Helēna Heinrihsone. Karstums. Galerija “Māksla XO”. 20.06.-16.07.2013.


18 Ritums Ivanovs. Symbol of Illusion. Galerija “Bastejs”. 09.05.-31.05.2013.


19 Izstādes anotācija lasāma šeit: http://www.easyget.lv/kultura/read/53968/

(skatīts 06.08.2013)


20 Purvīša balvas 2011 piešķiršanas Kristapam Ģelzim pamatojums:

http://www.lnmm.lv/en/arsenals/info/explore/exhibition/2011/purvisha-balva-2011/

(skatīts 06.08.2013)


21 Autora tulkojums. Foster, Hal; Krauss, Rosalind; Bois, Yve-Alain; Buchloch, Benjamin H.D. Art Since 1900: Modernism, Antimodernism, Postmodernism. London: Thames & Hudson, 2004. p 404.


22 Autora tulkojums no angļu teksta. Ryūichi Kaneko; Vartanian, Ivan. Japanese Photobooks of the 1960s and '70s. New York: Aperture, 2009. p86