Starptautiskais Jaunā teātra festivāls “Homo Novus”

Dažādas norises vietas

02.09.2013 – 08.09.2013




Piezīmes:

Apmeklētās izrādes izvēlētas arbitrāri, bez kādiem programmātiskiem apsvērumiem.

Teksta formāts mērķtiecīgi ieturēts īss un koncentrēts, tikai fragmentāri ieskicējot izrāžu saturu un kontekstu.


–––––––––––––––––––


Par Dieva dēla sejas koncepciju (02.09.2013)

http://homonovus.lv/izrades.php?s=par-dieva-dela-sejas-koncepciju


Rezignēts Dievadēla ģīmis nolūkojas, kā olfaktorā krāšņumā tiek izspēlēta Ādolfa Losa esejas “Ornaments un noziegums” (Adolf Loos. Ornament und Verbrechen, 1910) pazīstamākā vīzija: disciplinētas tīrības nepabeidzamā cīņa ar skatoloģijas prieku. Un, lai cik granātu arī nemestu jaunizglītotie bērni, tas ģīmis neiet prom, un aizvien klusē. Varbūt tādēļ, ka tā lūpas ir milzu vulva (neviena sieviete izrādē nedarbojas, pat netiek pieminēta), un tieši tur ir šīs sejas neiespējamība – un glābiņš. Kurš tur īsti kam ir/nav gans – noslīkst ambientā troksnī.


––––––––––––––––––––


Naida radio (03.09.2013)

http://homonovus.lv/izrades.php?s=naida-radio


Nenoliedzamais izrādes afrošarms, atmiņā paliekošais vizuālais nospiedums “orientālas” naida dziesmas vārdu tulkojumu padara šokējošāku par neticami cinisko Nirvanas “Rape Me” kontekstualizāciju. Bet radio (zālē) klausās visi, un popmūzikai nav robežu, ne frontes. Importēts arī visu argumentu arguments – Ādolfs Hitlers – kurš uz brīdi liek Rietumiem izskatīties viengabalainiem, plakaniem un iestrēgušiem kādā attālā pagātnē, kur mūsdienās noris vien katastrofas un sports. Tikmēr “genocīds” studijā ir ikdienišķs vārds, tik pat ikdienišķs kā konkrēta koloniālisma un tā seku naratīva apstiprināšana. Par spīti nevainojamai loģikai, raidlaika rekonstrukcijas hiperreālisms griezīgi kontrastē ar ievada un nobeiguma ierāmētās patiesības ār-prātību. Tekstā pieminētie Pols Kagame un Joveri Museveni šobrīd ir, attiecīgi, Ruandas un Ugandas prezidenti; abas šīs valstis tiek uzskatītas par līdzdalīgām nemieros Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu daļā.


––––––––––––––––––––


Zudušie dārzi (04.09.2013)

http://homonovus.lv/izrades.php?s=zudusie-darzi


Urbāni atturīgā Rīgas Brīvostas pārstāve autobusā uz mazdārziņiem piedāva uzņēmuma redzējumu: balstoties skaitļos, faktos un aktos; racionāli, pieklājīgi, draudzīgi. Līdz mazdārziņiem viņa neaizbrauc.

Līdzīgi kā stāstījumu, arī Katrīnas Neiburgas video autobusa kņadā (autobuss nevis teātris) var pamanīt ar nobīdi.  Pašu mazdārziņu ārpilsētību salauž meitenes “ātrāk, ātrāk”, vedot skatītāju grupas no vienas darbības vietas uz citu – un nav īsti skaidrs, kas no apkārt notiekošā un skanošā ir inscenēts, un kas nav.  

Dārziņi ir nošķūrēti, par dzelzceļa tapšanu nekas vēl neliecina, pagātne ir aizgājusi, nākotne ir neskaidra - vai runa vispār ir par to? Video, dokumentu un mutvārdu vēstījuma konkrētība, visas detaļas un hronoloģijas izšķīst “nemākslotās” cilvēciskās klātbūtnes terapeitiskajā aktā. Jādomā, vispusējā.


––––––––––––––––––––


Mental (06.09.2013)

http://homonovus.lv/izrades.php?s=mental


Ar laipni piedāvātu tēju un burkānkūkas gabalu, patīkamā guļamistabā no segas apakšas parādās patīkams jauns vīrietis, uzliek patīkamu mūziku un patīkamā manierē stāsta par saviem pašnāvības mēģinājumiem, sabiedrisko aktivīsmu, trauksmi, attiecību fragmentiem, nespēju tikt galā ar savām ciešanām.

Viss ir tik vienkārši un brīvi, it kā tā nemaz nebūtu autobiogrāfiska izrāde, it kā tā nemaz nebūtu paša mākslinieka dzīve, kuras dokumentācija tiek projicēta uz sienas, kuras fragmenti tiek atstāstīti pirmajā personā, it kā šī pati burkānkūka nebūtu pēdējā lieta, ko mākslinieks vēlējās ēst, pirms kāda mēģinājuma pakārties. Patiešām, ir mazliet jocīgi – kas to varētu būt domājis, ka nelielie laimes mirkļi ir īpaši jaattēlo un jāizceļ, ka tieši tie izskatās “nenormāli”. Un, protams, autora klātbūtne, izrādes fakts un noskaņa liecina, ka viss turpinās. Ikgadējais saasinājumu un atslābumu cikls.

Recepte: būšana daļai no kādas kopienas (ticēt, ka sociālais kontrakts tiks uzturēts) un/vai attiecības palīdz; ja ir mērķis, arī tas palīdz; ir svarīgi, lai var aizslēgt durvis; lasot grāmatas var paslēpties no cilvēkiem; savas diagnozes zināšana ļauj kaut ko ar to iesākt.


––––––––––––––––––––


Nakts ceļotājs (06.09.2013)

http://homonovus.lv/izrades.php?s=nakts-celotajs


Skatītāji tiek aizvesti mežā (kaut kur Vakarbuļļos), sasēdināti pusaplī; centrā divas dejotājas veic ritmiskas, vienveidīgas kustības, aiz viņām ar pieaugošu, vēlāk mainīgu intensitāti tiek veidoti muzikāli trokšņi, satumst.

Diezgan drīz top skaidrs, ka tas ir viss, kas šeit notiks (zināms, ka izrāde ilgst apmēram stundu). Skaidrs, ka ilgstamībai šeit ir nozīme, tomēr tā nav avangardiskā vienādības/ritmiskuma ilgstamība, bet atsaucas uz kādu senāku praksi. Tai satiekoties ar laikmetu pēc elektrifikācijas (skatītāji tiek aicināti izslēgt mobilo sakaru ierīces, lai to gaismas (sic!) netraucētu izrādes norisei), kļūst redzams, ka šeit ir sabrucis kāds sociālais kontrakts. Ne tikai kāds novecojis, pirmsindustriālas sabiedrības, bet arī teātra uzmanīgā vērojuma un klusuma ieturēšanas kontrakts: apmēram 10-15% skatītāju agrāk vai vēlāk sačukstas, dodas prom, baksta mobilos telefonus, nervozi applaudē klusuma brīdī vai smēķē.


––––––––––––––––––––


Tukšā zeme (07.09.2013)

http://homonovus.lv/izrades.php?s=tuksa-zeme


Izrādes vieta ir tukšs zemes pleķis – fonā skursteņi, mašīnu trokšņi no ostas, putnu trokšņi no krūmiem. Skatītāji vienā garā krēslu rindā, katram individuāli nekas neaizsedz skatu uz postindustriālas pamestības ainu (vienlaikus, vienam šeit sēdēt būtu mazliet klaustrofobiski). Uzstādījums liek justies kā kādam teritorijas uzraugam, un, patiesi, pēc jūtama hipnotiskas vērošanas brīža, ainavā, attālumā parādās cilvēks. Teju nejauši. Viņš veic savu tajektoriju, apsēžas zemē un viļā rokās pelēkas smiltis. Ikdienišķās trajektorijas šai platībā iegūst teju episku mērogu, un tukšā zeme ir nospiedoša. Katra to krustošanās – pārsvarā vien tad, kad kādam vajag cita mantu-miesu-dzīvību – apaug ar galaktisku nozīmi. Šo cilvēku veiktās darbības izskatās niecīgas un veltas, ilgstoša komunikācija un kooperācija ir vien līķu novākšanā (nāve te vēl joprojām rada necilu būkšķi). Bet svešā, tā arī nekad nepieņemtā persona nekļūst par šīs kopienas daļu pat tad, kad visi citi viens otru apslaktē – viņai pašai nākas ielīst zemē.

(Jākonstatē, ka šis postindustriālais transs noturas labāk par “Nakts ceļotāja” preindustriālo transu.)


––––––––––––––––––––


Lupatās (07.09.2013)

http://homonovus.lv/izrades.php?s=lupatas


Izrāde ir visnotaļ bezrūpīga, ar britiskiem apģērbiem un humoru, piemērota plašajai un (ieejas biļetes cenas) neierobežotajai Vērmanes dārza estrādes auditorijai. Bet “trauki plīst uz laimi,” un tieši šī inscenētā neizdošanās (žonglēšana un triki taču operē tieši ar izdošanos!), kas izaug līdz pilnīgai anarhijai uz skatuves, dod to asuma drusku, kas daļu publikas aizbaida (“Horošaja uz vas večerinka,” nosaka grupa vecāku cilvēku un aiziet), bet citu nomierina: te nav “tikai” cirks.


––––––––––––––––––––


Operācijai "Irākas atbrīvošana" - 10 gadi! (08.09.2013)

http://homonovus.lv/izrades.php?s=operacijai-irakas-atbrivosana-10-gadi


Paradoksāli, ka uzrunā, atklājot sēdi, kurā jābalso par Latvijas līdzdalību Irākas operācijā, kā būtisks arguments tiek izmantota līdzība (vai nav jau pāris tūkstošgades pagājušas?) – par pilsoni, kurš redz, kā huligāns uzbrūk citam, iespējams, vājākam pilsonim, un apsver savu tālāko rīcību. Pārceļot to plašākā kontekstā, runa ir par, no vienas puses, ANO “pienākums aizsargāt” (Responsibility to Protect) doktrīnu (formāli tā tika nostiprināta jau pēc iebrukuma Irākā, tomēr argumentācija ir ļoti līdzīga) un sodīšanu bez adekvāta procesa un pierādījumiem (vigilante justice) no otras puses. Uzrunas retorika nav spoža, kādā brīdī kļūst apnicīga, zem aktrises kājām krakšķ gruveši, no sienām bliež pretī foto ar līķiem (kāds jebkad teicis, ka eksistē “godīgs” un “nesāpīgs” karš?). Beigu beigās ir skaidrs, ka atbilde ir katra paša (balsošanas) rokā. Ierakstā skan tās dienas balsojuma transkripcija, un nebūt nav viegli izsvērt, vai “par” vai “pret” pozīcija šeit ir vairāk kļūdījusies. Bet izrādes jautājums ir vietā, un atbildes meklēšana uz to, šķiet, ir būtiskāka par jebkuru atbildi.







Valts Miķelsons