Oļegs Kuļiks / Sarkanā pateicība / Kinoteātris “K.Suns” / 10.10.2013 17:30



Nevainojami ieturēta dramaturģija: ievads – iztirzājums – reprīze – sarkanā pateicība/kulminācija.

Ja arī tā izskatītos pēc informatīvas sava radošā darba prezentācijas, komunisma-kapitālisma robežšķirtne pirmajā personā ir patīkama klausāmviela. Arī kuratora risinājumi.

Ar visiem (iespējamajiem, mākslinieciskos nolūkos veiktajiem) atmiņas kropļojumiem (“pirms 15 gadiem kinoteātris likās kā stadions”), Oļega Kuļika dzīvesstāsts nevainojami pakļauts personības izaugsmes ceļa vispārinājumam. Domātāja / prāta maksimums => dzīvnieka / ķermeņa maksimums => garīgo meklējumu / ār-prāta maksimums => ģimenes cilvēks ar bērnu. Un naratīvs kā shēma, protams, ir vienkāršāks par tā izdzīvošanu.

Skaidrs, ka suņa stāvokli šai pašattīstības programmā Kuļiks ir pārvarējis (arī Rīgai te nozīme), un skaidrs, ka ir nesamērīgi gaidīt tā bezgalīgu un skandalozu reciklēšanu. Varbūt tieši tādēļ tie tomāti – nedaudz neveikli, bet ar ieturētu trajektoriju pāri pirmajām rindām – lido zālē. Ar tomātiem nomētā tos, kuri izgāzušies*.

Protams, protams, nav jābūt suņa zobu vai stikla lausku asumam,  tomēr prāta asums šeit pārāk bieži šķiet pakārtots personības zīmolam un šarmam. Ne asinis, ne prāts, ne šarms neiedarbojas uz visiem vienādi.



*Sarunā dienu pēc performances komentē Līga Lindenbauma


=====


Arturs Bērziņš / Rodamība / LMC Ofisa galerija / 26.09.2013–25.10.2013



Vīru lietas, vīru vielas, vīru krāsas, vīru domas. Lietu uzbūve un pasaule kā darbagalds. Izlikums, izjaukums, rekonstrukcija, pavērsums, pielabošana, arī daži zīmējumi/ilustrācijas. Arturs Bērziņš atklāšanā saka, ka šī ir izstāde puikām, un puikām interesē ātrums, mehānismi un to darbība nevis Freida lietas (un Blumberga “iekšas”). Bez tam, te viss ir “vienkārši izlikts”, nevis komponēts.

Tomēr pretruna ir skaidrāka par skaidru: jebko “vienkārši izlikt” izstāžu zālē ir neiespējami. Ja te ir smērviela, tad tā ir smaržu māksla. Tāpat arī – izvairīties no sasaucēm ar kanonu. Oļega Tillberga dzinēji. Vai, starp izjaukta motora daļām novietotie mazie 1.termodinamikas likumu ilustrējošie divkrāši (bildītes ir!) ar Bārnetu Ņūmenu (Barnett Newman). Bet pats izjauktais motors – ar Damjana Ortegas (Damian Ortega) izjaukto Volkswagen “vaboli” (Cosmic Thing, 2002).

Līdz galam motoriski viss arī nemaz nesanāk. Te ir bērnības bites un (rekonstruēts) spēļu auto. Un Artura Bērziņa pelēkajā pārkrāsotas ragaviņas. Kā Pilsoņa Keina Rosebud sajaukums ar balti krāsoto mākslīgo rozi Pīta Mondriana studijā Parīzē. Atrodami arī ātrāki un sarežģītāki pārvietošanās rīki. Tiem ir zināms atradējs, un arī skatītājs tos atrod. Caur autoru un institucionalizācijas faktu. Atrod arī autoru. Autoru ar bērnību (un bērniem) un kaut kur noklīdušo vēlmi “tjūnēt motorus, kā vīriem pienākas". Bet viņa konsekventā interese par lietu uzbūvi izstāžu zālēs ir krietni aizraujošāka.



=====


SAVE AS. Izstāde festivāla Māksla+Komunikācija 2013 ietvaros / Kim? / 09.10.2013–17.11.2013



Par video kā “jauno mediju” runāt jau kļuvis nedaudz absurdi. Arī Internets nav mūžīga šodiena. Tas ir apaudzis ar vēsturi un estētikas periodizāciju: Yahoo ‘97 un vecie, animētie GIF faili. Un interneta lēnums (kā medija raksturlielums), gaidīšanas šarma ieraksti parāda attīstību un izplatību kā kādu tradicionālu dzīvesveidu sagraujošu parādību. Paliek nostaļģija.

Ierīču lietojamība tik bieži ir ilgāka par to pielietojamību, ka gan ekoloģiska, gan mākslinieciska reciklēšana nav vienkāršs uzdevums. Izstādē ir daudz uzsitienu pa plecu pagātnei, novecojumam – ir internetmākslas muzejiskošanas problēmas, pazīstamu darbu reanimācijas un arī altāri ikoniskām skaņas uztveres un atskaņošanas ierīcēm. Pašas ierīces kā attēli – ne vairs attēla nesēji.

Ir arī  foto, video un sakaru  zudumi – mediju traucējumu paraugi kā elektroniskas datu pārraides fakta identifikācija. Vienlaikus, šo pašu līdzekļu piedāvātā satura jaunrades un kombinēšanas vara – atblāzma no sākotnējā vienlīdzības apsolījuma. Izstādē: kā līdzeklis šīs brīvības žņaudzošo autortiesību apšaubīšanai vai apmānīšanai. Tikmēr dažādu ekrānu ņirboņa apaugusi pati ar savu jēgpilnību. Visbeidzot, nav viegli atšķirt, vai funkcionāli bojājumi ir kļuvuši par pamatu vēlākai estētikai, vai estētika ir līdzeklis kā attēlot funkcionālus bojājumus. Vai – vienkārši attēlot. Bojājums ir medijs.






Valts Miķelsons