Performanču cikls “Resonant Chamber” (kuratore: Margarida Mendesa)

Dažādas norises vietas

25.10.2013 un 26.10.2013

 

 

1964.gadā, pārcēlusies uz Losandželosu, Vija Celmiņš nolēma uztaisīt darbu sēriju ar priekšmetiem, kuri atradās viņas studijā. Vairums no tiem – elektriskas ierīces. Arī sildītājs (Heater. 1964. Audekls, eļļa. 120.5 × 121.9 cm. Whitney Museum of American Art, New York).* Darbu glabājošā muzeja kuratore runā par siltumu, kuru šī ierīce sniegtu realitātē, bet kura neesamība no attēla liek skatītājam apzināties tādu kā trūkumu.** Siltuma trūkumu. Ir skaidra daudznozīmība – runa ir gan par fizikālu, gan cilvēcisku siltumu. Jebkurā gadījumā, šis sildītājs vienkārši atradās mākslinieces studijā.

 

––––––––––

––––––––––

 

[25.oktobrī 18:00 un 21:00 RIXC Mediju telpā (11.novembra krastmala 35) Reel To Reel – Living Vérité („Filma pret Filmu = Dzīvā Vérité”), Nuno da Luša (Nuno da Luz) klausīšanās seanss]

 

Vienīgais gaismas avots “kim?” Laikmetīgās mākslas centra organizētā cikla prirmās performances norises vietā, RIXC Mediju telpā – mākslinieka nolūkos neietilpstošs sildelements, kurš uz vienas sienas staro orandžu gaismu. Noskaņa – kādā ziņā ne pārāk atšķirīga no Vijas Celmiņš darba. Šī performance ir klausīšanās seanss. Lauka ieraksti. No sākotnēji nekonkrēta trokšņa iznirst cilvēciskas klātbūtnes nospiedumi – pulsa, elpas, soļu trokšņi. Vēlāk – gaistošas mūzikas skaņas. Pēc tam – balsis. Sarunas svešvalodās skan tik pat kā mūzika, bet pārtvertie īsviļņu pārraižu ieraksti angliski (faktoloģiski) vēsta par atmosfēras spiedienu un rasas punktu. Valoda ir apgūta un spēj nozīmēt, līdz viss atkal noklust, šķietami, aizmiguša cilvēka elpas ierakstos. Šis atstāsts atgādina episku saprāta mošanās metaforu, un tā nav sagadīšanās. Atsauce uz elektorniskās balss fenomenu pasākumu cikla anotācijā*** uzasina prātu meklēšanai, un, pieredzes ilgstamības un konteksta ietvarā, mieru neliek ne mimēze, ne naratīvs. Apziņa uzmācīgi tiecas atpazīt un savirknēt dzirdamo kādā stāstā, ieslēgt to kādā estētikā. It kā apšaubītu nejaušības iespējamību, it kā nepieļautu, ka atskaņotie ieraksti var “neko nenozīmēt”, it kā meklētu kādu cilvēcisku vai pārcilvēcisku inscenējumu it visā. Mākslas darba autors ir klātneesošs norises vietā; viņš ir attālināts novērotājs un apkopotājs.

 

Living Vérité – dzīvošanas/dzīvojošā “patiesība”. Šī patiesība ir klausītāja pulsa ritms – skaņas un tekstuāla naratīva segmentos sadalīšanas minimums.

 

––––––––––

 

[26.oktobrī 17:00 Bārā Chomsky (Lāčplēša ielā 68) The Levitating Machine („Levitējošā Mašīna”), domāšanas darbnīca Margaridas Mendesas (Margarida Mendes) vadībā]

Šīs domāšanas darbnīcas formāts ir neformāls. Ir kuratores iepriekš ieteikts lasāmteksts un sarunas izejas punktu nosakoša ievadruna. Pārējais saturs – asociatīvi, brīžiem fragmentēti top uz vietas. Katrs no klātesošajiem var uzņemties iniciatīvu, apzināti vai neapzināti pavilkt procesu uz citu pusi. Vienlīdzības, uzticības cilvēciskajai komunicētspējai maksimums performanču ciklā. Vienlaikus – visnetehnoloģiskākais pasākums (vien telpas mājīgais elektroapgaismojums un apkure, un mūzikas ņurdoņa no attāluma).

Dominējošā tēma (arī visa pasākumu cikla tēma): garīguma (t.sk., parapshiloģijas) un tehnoloģiju attiecības. Ja tradicionāli varētu domāt, ka zinātnes progress samazina to lauku, kurā darboties para-parādībām un misticismam, tad viens no kuratores nosauktajiem ietekmju avotiem Eriks Deiviss (Erik Davis) raksta, ka tehnoloģijas un misticisms jau kopš pirmssākumiem ir savijušās krietni daudznozīmīgā tīklā.

Starp dalībnieku teikto pazib tāda kā vēlme restaurēt episko indivīdu – izgudrotāju, alķīmiķi – kura ģenēzi ierobežo bieži vien savstarpēji saistīto korporāciju, militārā sektora un institucionalizētās zinātnes kontrole pār nepieciešamajiem līdzekļiem. Mazāk konspiratīvā/romantiskā garā, protams, varētu domāt, ka jaunatklājamais ir pārāk komplicēts, lai to paveiktu viens cilvēks. Kā nosacīts mūsdienu ekvivalents, sarunā uzrodas hakera tēls – industriāli gatavotu sistēmu un signālu atkodētājs. Klātesošie ironiski norāda, ka it bieži pēc sava atklājuma šie nomaļie pašizglītotie tiek asimilēti tai pašās “varas” struktūrās. (Bet starptautisko ziņu slejās vientuļie vilki ir visbīstamākie teroristi.)

Vienlaikus, kādreizējo “alķīmiju” mūsdienās iespējams veikt, neticot tās premisām. Var meklēt noslēpumainu organizāciju arhīvos viņu izmantoto ierīču skices, mēģināt tās uzbūvēt un nav nepieciešams ticēt (jo var izskaidrot). Var stundām klausīties radio čerkstoņu, meklējot nejaušus vārdus un frāzes (“elektroniskās balss fenomens”), jo ir aizraujoši to darīt. (Arī meditācija no garīgas prakses kļuvusi par rīku laicīgu mērķu sasniegšanā.) Daži runājošie saka, ka šī “bezjēdzīgā” prakse, “neracionālās” tehnoloģijas kalpo arī par indivīda autonomijas apliecināšanas rīku (kaut vai iedomātas) hierarhiskas kontroles laikmetā. Kāds retoriski jautā, kas būtu tās tehnoloģijas, ko mūsdienās izgudrotu Tomass Edisons; vai tās vispār būtu racionālas, plaši patērējamas lietas. No cita punkta – mēģinājums iztikt ar viena cilvēka resursiem, saglābt pilnvērtīgo, viengabalaino ego.

Noskaņa: cilvēks turpina kopš modernisma pirmsākumiem neatmetamo samērošanos ar mašīnu. Gan uztverot pats sevi kā – ar pārtiku, narkotikām vai skaņas un gaismas iedarbību – manipulējamu mehānismu, gan apveltot mašīnas ar cilvēciskām jūtām un vajadzībām, iegūstot no tām jaunu garīgumu. Arī: cenšoties ar mašīnu savienoties, uzlabot ķermeņa spējas ar bruņām, protēzēm un palīgierīcēm.

 

––––––––––

 

[26.oktobrī 20:00 Latvijas Mākslinieku savienībā (11.novembra krastmala 35) Euro-Ephemera Mystical Relaxation System („Eiro-viendienīte – Mistiska Relaksācijas Sistēma”), Emīlijas Kurilovičas (Emilia Kuryłowicz) performatīva instalācija]

 

Nelielā LMS telpa diezgan burtiski atgādina aprakstā piesaukto “vienkārš[o] paradīzi” – orandža gaisma, silts un smaržo pēc kā neierasta. Telpas vidū ūdens pilienu ekrāns, caur kuru tiek projicēts Skype logs. Drīz arī tiek sākta saruna. Attālināta piederīgā vai mīļotā vietā, redzamas kādas debesis, dzirdams kāds troksnis – nekuriene un visuriene reizē. Internetsaziņas radīto zudumu dēļ attēla un skaņas “autentiskumu” grūti izvērtēt (māksilniece pēc performances neformāli saka, ka tā ir reāllaika saziņa ar kādu viņai patīkamu vietu Portugālē). Klātbūtnes sajūta konstruējas no krāsu ņirbas telpas vidū.

Ja ir pietiekoši ierasti domāt par pastarpinātu komunikāciju kā frustrējošu aizvietotāju īstai, cilvēciskai klātbūtnei, tad šeit vienādojums ir mainīts. Vienlaicīgi depersonalizējot (atbrīvojot no personām) komunikāciju un atdzīvinot, ierāmējot attēlošanas aktu, tiek iegūts tehnoloģisks panteisms. Gan kā tehnikas mediēta saruna ar dabu (ekrānā ir dabas attēls un “balss”), gan kā “nedzīvo” tehnoloģiju apveltīšana ar dvēseli: ūdens piliens ir dzīvāks par ekrāna pikseli. Uzmanību izkliedējošas vārdiskās saziņas vietā – dabas “ne-vēstījums”. Kā vērojums, aicinājums lūkoties iekšup. Call for relaxation.

Māksliniece ir klātesoša, darbojas kā mags aiz ekrāna sienas, atstājot skatītāju kontrolētu brīnumu telpā.

 

––––––––––

 

[26.oktobrī  21:00 RIXC Mediju telpā Strobe Antumbra, Vaņas Smiļaničas (Vanja Smiljanić) performance]

 

Vaņa Smiļaniča performances ietvaros ir Kosmisko cilvēku sūtne – iniciētā. Kosmiskie cilvēki – pārsaldinātos attēlu un vārdu materiālos ietērpta NLO-reliģija. Sūtnes loma ir informēt, izplatīt, iekārdināt ar attēliem un video. Sagatavot “labos” starp zemes iemītniekiem pārejai citā dimensijā. Šeit nav ne līdzšinējo performanču iekšupvērstības, ne dialoga; arī daba ir vien “mūžīgs” fons ārpasaules enerģiju koncentrējošiem rituāliem. Īstās atbildes tiek meklētas izplatījumā. Cilvēciska apziņa, šai skatījumā, ir defektīva, nespēj rādīt ceļu. Prezentācijas nopietnība ir tik pat neapstrīdama, kā glābšanas aprīkojuma demonstrācija pirms katra aviolidojuma: frāzes un žesti, ar kuriem sagaidīt labvēļus no kosmosa, ir visnotaļ līdzīgi. Ja arī tas viss kaut nedaudz atgādina farsu, vispārējā nopietnība liecina, ka skeptiķis riskē pats ar sava ceļojuma drošību.

Ilustratīvo attēlu un rituālu kompulsīva sistematizācija, klasifikācija un normēšana imitē zinātniskas procedūras (šķietami) absolūtas neracionalitātes propagandai. Kā organizācija, kura neuzticas mūsdienu tehnoloģijām (lai arī labprāt izmanto tās saziņai), tā tomēr aicina noteiktās dienās un laikos veikt rituālus pie ieslēgta televizora. Ir atšķirīgi telpu segmenti, trajektorijas un kustību shēmas, kuras veicamas, atkarībā no tobrīd TV trasnlētās pārraides rakstura. Performancē – gan diagrammās, gan praktiski – tiek demonstrēti rituāli populārākajām: ziņām (pārsteidzoši, cik kosmiska ir to ievadmūzika!), filmām un realitātes šoviem. Cilvēcisko nepietiekamību akcentē mākslīga roka ar pavērtu plaukstu, kura piestiprināma pie ķermeņa kosmiskās enerģijas uztveršanai. Visnotaļ neveiklā, primitīvā ierīce – savienojumā ar stūrainajām kustībām – rada dīvainu paradoksu. It kā visi cilvēku zinātnes mērinstrumenti būtu izrādījušies nederīgi pašas būtiskākās informācijas saņemšanai.

 

––––––––––

 

[26.oktobrī  22:00 RIXC Mediju telpā Possession Trance („Apsēstības Transs”), Raiena Džordana (Ryan Jordan) skaņas rituāls]

 

Performancei sākoties, telpā ir tumsa. Ar pieaugošu intensitāti to pārņem troksnis un, pārsniedzot kādu robežu, ar to sinhrona, stroboskopiska gaisma. Izplatās dūmi un kāds specifisks aromāts. Trokšņa un gaismas frekvence ir mainīga, tai ir tendence pieaugt. Šeit nav vietas nekam citam kā introspekcijai, turklāt, drīzāk fizioloģiskai nekā garīgai. Performanču cikla aprakstā tas ir “audio rituāls, kas pēta neironu aktivitāti elektriskas pārslodzes stāvoklī, pielietojot mirgošanu”. Esot kaut nedaudz pazīstamam ar industriālās subkultūras koncertdzīvi, neko īsti pārslogojošu šeit nenovērot. Tikmēr šis DIY šamanisms veikli iekļaujas diskursā par tehnoloģijas un garīguma attiecībām. No vienas puses, tā ir tehnoloģija, kas kalpo “neracionālam” mērķim, no otras – ne-verbāls/pirms-verbāls garīgums, kas radīts tehnoloģiskiem līdzekļiem. Protams, ceremonijmeistars ir klātesošs, reālā laikā kontrolē procesu, kurā darbojas kā pašieinteresēts ekstātiķis-izmēģinātājs.

 

Atgriežas pirmajā performancē manītā sildelementa vizuāla transformācija – šis stroboskopiskās gaismas avots. “Dvēseliskā” sildītāja siltuma vietā šī baltā apsēstība piedāvā mašīnu raustītas dzīvības metaforu.

 

––––––––––

––––––––––

 

Starp valdonīgo un pielietojamo mašīnu, starp cilvēciskas saziņas līdztiesību un cilvēciskas nekompetences absolūtismu, starp apgarotu mehānismu un mehanizētu dzīvību performanču cikls “Resonant Chamber” piedāvā daudzšķautņainu skatījumu uz (para)garīguma, tehnoloģiju un cilvēka domātspējas mijiedarbi. Ja šajos skatījumos un, vēl jo vairāk, to kopumā atrodamas kritiskas un brīžiem neglaimojošas noskaņas, tad jāpatur prātā optimistiskās alternatīvas nosacījumi.

 

Cīņā par Republikāņu partijas nomināciju 2012.gada ASV prezidenta vēlēšanām, Ņūts Gingričs (Newt Gingrich) kampaņas runā Floridā solīja****, ka sava (hipotētiskā) otrā prezidentūras termiņa beigās – 2020.gadā – ASV būs pastāvīga bāze uz mēness, kura ar laiku varētu kļūt par pilntiesīgu štatu. Tam vajadzētu veicināt ne tikai sarežģītas zinātnes izrāvienu, bet arī vēlmi jaunajos amerikāņos būt starp šiem drošsirdīgajiem pionieriem. Šajā solījumā – apsolījumā – ir saslēgts gan tehnoloģisks, gan transcendents optimisms. Tā priekšnoteikums, protams, ir konservatīvā viennozīmība/vientiesība, kura vienādo kritiku ar bailēm:

 

“Ja Tomass Edisons izgudrotu elektrisko gaismu šodien, Dens Razers***** CBS ziņās to pasniegtu kā apdraudējumu sveču gatavošanas industrijai.”******

(Ņ.Gingričs)

 

 

 

 

Valts Miķelsons

 

––––––––––

 

* http://whitney.org/Collection/VijaCelmins/9519 (skatīts: 04.11.2013)

** Mājaslapā pieejamā audiogida ieraksta transkripcija (angliski).Ibid.

*** http://www.kim.lv/raksts/744/Performancu_cikls_%22Resonant_Chamber%22_25_un_26_oktobri (skatīts: 04.11.2013)

**** (Angliski) http://www.politico.com/news/stories/0112/71991.html (skatīts: 04.11.2013)

***** Dens Razers (Dan Rather, 1931) – liberāli noskaņots “vecās gvardes” TV ziņu diktors.

******(Angliski, autora tulkojums) http://www.quotes.net/quote/13319 (skatīts: 04.11.2013)