Arturs Bērziņš. Prāta darbi

RMT Intro zāle

08.11.2013–08.12.2013



“Prāta darbu pamata ideja ir dažādu sižetu attēlošana. Sižetu avoti ir filosofu teksti. Ieraudzītās ainas nevar izstāstīt. Var tikai parādīt. Attēlot. Ainu izvēle subjektīva, bet skar jautājumus, kas ir vispārnozīmīgi. Izvēlētie teksti atlasīti iracionāli. Netika šķiroti vai, [sic] kā savādāk strukturēti.” [1]


Citētais teksts atrodams izstādes “Prāta darbi” sadaļā Artura Bērziņa mājaslapā. Spriežot pēc pievienotajiem foto, tas attiecināts uz izstādi Olainē, kur šis cikls rādīts pirmoreiz [2]. Tā kā mākslas kritikas uzdevums ir sagrozīt faktus un nodomus (nemaz nerunājot par parazitēšanu uz mākslinieku roku darba augļiem), tad precīzi to arī darīšu: izraušu šo tekstu no konteksta un apgriezīšu otrādi.



[Netika šķiroti vai, kā savādāk strukturēti.]

Izstāde ir divējādi strukturēta. Ilustrēšanai izvēlēto teksta fragmentu secība A4 kopiju mapē sakrīt ar kambaru secīgumu pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. “Viens-pēc-otra” struktūra ir grāmatas/telpas konvencija, kas varbūt vairāk norāda uz “viss vienlaicīgi” neiespējamību esošajā uzstādījumā. Dramaturģija gribi-negribi. Bet kambaru labirintiskais strukturējums veido citu secību – ar neiespējamiem kopskatiem un iespējamu pār(i)skatīšanos ejai. Jesajas Berlina tumšās “demokrātijas” saskatās ar Dekarta “Dieva esamības atklāšanas” melnumu. Marksa “darbapriekam” pretī ir Barta “tekstaprieks”. Pjatigorskis un Epiktēts vienā kambarī dīvaini izsauc divu Aukstā kara pušu dzīvesstila attēlus. Liotāra shematiskais minimālisms pret-skatās Bodrijāram pie brīvi stāvoša, “bezkrāsaina” paralēlskaldņa. Tikmēr Džona Keidža atvilkņu skapis (latenti) dreifē šajā plurālismā [3].



[Izvēlētie teksti atlasīti iracionāli.]

Izvēles faktu neaizgaiņāt ar iracionalitāti un “darītāja” nenorādīšanu formulējumā – tekstus atlasījis autors. Teksts, teksta fragments strādā kā atrasts redīmeids (iepretim Romantiskai radīšanai no “nekā”, kuras iespējamība jau tāpat ir visnotaļ apšaubāma), šķietami virzot uzmanību uz amatnieciskajiem un komunikāciju/konceptuālajiem risinājumiem. Dota, kā minimums, teksta tipogrāfiskā, valodas, domu forma. Arturs Bērziņš ir gleznojis grāmatas atvērumu [4] – kā grāmatzīmi uz (personiski) zīmīgu vietu tekstā.



[Ainu izvēle subjektīva, bet skar jautājumus, kas ir vispārnozīmīgi.]

Neskatoties uz vairāk vai mazāk brīvām interpretācijām, Bībeles un vēsturiskās ainas [5], kuras mēdz attēlot, lielākoties nav nejaušas (“subjektīvas”). Visnotaļ konkrēts, ievirzošs (ja ne akurāt ierobežojošs) stāsts tās izseko gluži kā TV ziņu sižetus. Attēli tiek iespiesti ilustrāciju lomā, tos piepilda, pakalpina teksts.

Šai kontekstā, Artura Bērziņa “ar vieglu roku” izvēlēto tekstu politika un sižetu attēlošanas “vaļības” ir nedaudz farss. Un šī arī nav nekāda jauna pīpe – “Ceci n'est pas une pipe” [6] – māksla jau sen nodarbojas ar attēla un attēlojamā attiecību šķobīšanu un utilitāras lasāmības konvenciju graušanu.

Subjektivitāte:

a) patvaļīga vai Romantiska, vai ķermeniska, vai konceptuāla. Brīvā griba un brīvā tirgus neredzamā roka. Atruna, klīrība.

b) savas identitātes, sociālā stāvokļa apziņa, politika un rīcība. Tostarp, ekstrēmisms, plakātisms, dematerializācija.

Tātad, gan “nelietderība”, gan “mērķ-tiecība”. Gan “trešais ceļš” – autonomijas un rīcības binārisma problemātikas kopskats.

Vispārnozīmīgs ir jautājums par mākslas un mākslinieka lomu sabiedrībā.



[Ieraudzītās ainas nevar izstāstīt. Var tikai parādīt. Attēlot.]

Attēlot neizstāstāmas ainas ir utilitārs, “amatniecisks” uzdevums: “lūgšana par redzēšanu” [7]. Ja izejas punkts ir rakstīti filosofu teksti (kuros ir izstāstīts), tad noteiktā izpratnē šī attēlošana ir tulkošana citā – vizuālā – “valodā”. Kā “analfabētu” padarīt (tekstu) redzošu, apgaismot (= ”ilustrēt” latīņu izcelsme). Arturs Bērziņš jau veltījis veselu izstādei gaismai [8]. Apgaismošana paredz gaismu un gaismotāju(s) (Rīgas laiks, piemēram [9]).

Tulkots/gaismots ir daudz-un-dažādi: vērtējot, iejūtoties, izceļot, kvantificējot, shematizējot. Deformējot materiālo pamatu, apstrādājot virsmu. Pelēkā vai krāsās. Nopietni, cienīgi, ironiski, arbitrāri.

Bet izstādi apmeklējošu bērnu bariņš ieskrien pie Dekarta: “Te neko nevar redzēt, ejam prom" [10]. Melns uz melna. Šī māksla-kā-valoda ir pretrunīgs jēdziens, un varbūt drīzāk “acu aizmālēšana”. Ja ieraudzītās ainas rada lasīšanas narkotisms, apreibināšanās, tad uzdevums ir cits. Jo izstādē var redzēt, ir attēlots. Attēli ir pa-rakstīti, tie ir grāmatzīmes, ceļarāži. Parādīta ir vieta tekstā. Ar melnu marķieri. Parādīt un attēlot nav viens un tas pats.



[Sižetu avoti ir filosofu teksti.]

Ikdienas sarunvalodā “filosofēšana” ir visnotaļ iracionāla nodarbe: ar prātu nav nekāda aršana, šie nav nekādi "zemes darbi" [11].

Iracionāli izvēlēties veselu komplektu (17 gab.) atpazīstamu filosofu tekstu, pārklājot dažādus laika periodus, ģeogrāfiju un pozīcijas, ir visnotaļ atzīstams sasniegums. Vai arī – nebūt ne tik pārsteidzošs, iztēlojoties Latvijas mazpilsētas bibliotēkas filosofijas plauktā atrodamo (tātad, Latvijā plaši runātās valodās tulkotos, tātad “būtiskos” tekstus).

Reliģijas vai vēstures lielo, uzmācīgo naratīvu vietā, filosofija piedāvā laikmetīgu plurālismu, fragmentāciju, neobligātumu. Daudz svarīgāk, šie teksti paredz aktīvu paš-apziņu. Tas arī ir ne vairāk / ne mazāk kā attēlots: mākslinieks inscenē sevi lasītāja lomā (sakts-no-malas). Džonam Keidžam veltītā darba gadījumā, ap 3.atvilkni (skaitot no augšas) pāri paliek tikai lasīšanas process (starp (angļu) valodas troksni). Darbi vairāk ir par lasītāju nekā par tekstiem.



[Prāta darbu pamata ideja ir dažādu sižetu attēlošana.]

Citāts no izstādes apraksa RMT Intro zālē: “Prāta darbu pamata ideja ir dažādu ainu attēlošana. Ainu avoti ir filosofu teksti. Ainas var iedalīt divās daļās. Pirmajā ir attēli - situācijas. Tika novērotas gan batālijas, gan klusās dabas. Visbiežāk lietas bija ieraugāmas pa vienai vai nelielā skaitā. Nekonkrētā telpā. Centos saglabāt priekšmetu un vides nabadzību. Otrajā novērojumu grupā ir ieraudzītas idejas. Tās sakārtojas koncepcijās.” [12]

Gan mākslinieka mājas lapā, gan RMT izstādē esošie teksti sākas identiski. Tiek runāts par vēsturisko žanru glezniecībā, Bībeles sižetiem, to interpretācijām un, visbeidzot, ir atsauce uz Rubensa gleznu. Daudz zīmīgāka ir daļa, kur aprakstīta “Prāta darbu pamata ideja”. Salīdzinot ar ievadā citēto, mājaslapā esošo teksta redakciju, RMT izstādes redakcijā par pamata ideju kļuvusi nevis dažādu sižetu, bet dažādu ainu attēlošana. Sākot no citētās daļas trešā teikuma, Arturs Bērziņš aprakstu ir mainījis: agrākā teksta “ieraudzīšana”, “neizstāstāmība”, “subjektivitā izvēle”, “iracionalitāte”, “nestrukturētība” ir (stratēģiski) pazudušas, bet to vietā ir ainu klasifikācija un sakārtošana divās grupās.


Lai kuru redakciju neizvēlētos, būtiskais nemainās: tās abas parāda uz izstādi (kā kopumu) un izstāde veikli at-rāda. Ir ieguldīts prāta un roku darbs, lai parādītu tekstu, attēlotu lasīšanu, ilustrētu ilustrēšanu. Attēlot šo nestabilitāti starp norādi un norādāmo ir prāta darbs!






Valts Miķelsons




[1] http://www.artursberzins.lv/personalizstades/prata-darbi/ (skatīts: 07.01.2014)

[2] Izstāde: Arturs Bērziņš. Prāta darbi. Bez nozīmes. Veltītais laiks / Olaines vēstures un mākslas muzejs / 29.05.2012–30.06.2012

Daļa darbu rādīti arī Tukumā: Duets Nr.2 / Tukuma Mākslas muzejs / 07.07.2012 - 02.09.2012

[3] Darbu izstādīšanu atvilknēs mākslinieks jau pielietojis: Grupas izstāde. Survival Kit 4 / Tabakas fabrika / 06.09.2012–16.09.2012

[4] Arturs Bērziņš. Bez nosaukuma. 2010. Koks, audekls, grafīts, akrils. 40 x 60 cm http://www.mmsalons.lv/bez-nosaukuma (skatīts 07.01.2014)

Zīmīgi, ka darbs ticis izstādīts grupas izstādē "Teksts = Attēls"/ Laikmetīgās mākslas centrs kim? / 09.02.2012 - 18.03.2012.

[5] Izstādes aprakstā: “Prāta darbu kontekstā īpaši interesants ir vēsturiskās glezniecības žanrs. Mākslinieki žanra ietvaros interpretēja tekstus. Piemēram, attēloja bībeles sižetus. Interpretācijas bija dažādas.” http://www.artursberzins.lv/personalizstades/prata-darbi/ (skatīts: 07.01.2014)

[6] Franciski: “Šī nav pīpe”. Renē Magrits (Rene Magritte). La Trahison des images (Ceci n'est pas une pipe). 1929. Audekls, eļļa. 60 x 81 cm.

[7] Ilmāra Blumberga projekts “Lūgšana par redzēšanu” izstādīts Venēcijā (2004), Rīgā (2005) un Cēsīs (2007).

[8] Izstāde: Arturs Bērziņš / bez nosaukuma (klusums) / Ziedoņdārza mājas. A.Čaka iela 92, Rīga / 22.05.2010–06.06.2010

Izstādes apraksts un attēli: http://www.artursberzins.lv/personalizstades/bez-nosaukuma-klusums/ (skatīts 09.01.2014)

[9] Izrāde: Gaismotāji. Pēc žurnāla “Rīgas laiks” motīviem. Režisore: Anna Viduleja. JRT. Pirmizrāde: 12.11.2013. Nominēta Dienas Gada Balvai kultūrā. Par labu gaismošanu, jādomā.

[10] Bērnu bariņš izstādi apmeklēja 01/12/2013 ap 14:45

[11] Izstāde: Andris Eglītis / Zemes darbi / Mūkusalas Mākslas salons / 02.09.2011 – 08.10.2011. Par izstādi autors saņēmis Purvīša balvu. Par tradīciju attīstīšanu.

[12] Apraksts izstādes telpā. Izstādes laika bija pieejams arī kā A4 formāta izdruka.