Žestu teātris

15.02.2018. - 12.04.2018.
Lielā zāle
Žestu teātris
Žestu teātris
Žestu teātris
1 / 3

Viens no starptautiski pazīstamākajiem igauņu māksliniekiem Jāns Tomiks (Jaan Toomik) atgriežas Rīgā pēc 10 gadu ilgas prombūtnes. No 2018. gada 15. februāra līdz 12. aprīlim Mūkusalas Mākslas salona Lielajā zālē skatāma viņa personālizstāde "Žestu teātris". Izstādes kurators ir Andris Brinkmanis. 

Izstādītie darbi – jauni un jau zināmi video, kā arī mazāk pazīstamas gleznas, grafikas, skulptūras un īsfilmas – radīti no 2008. līdz 2018. gadam.

Jāns Tomiks dzimis 1961. gadā Tartu, Igaunijā. Pēc obligātā militārā dienesta (1981–1983) studējis Tallinas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā (1985–1991), vietējā mākslas vidē iegūstot atzinību un provokatora slavu. Viņa starptautiskā karjera aizsākas 90. gadu vidū pēc Padomju Savienības sabrukuma. Tomiks Rietumos gūst atzinību, veidojot konceptuālas performances un videodarbus. Ikoniskie video – „Ceļā uz Sanpaolo” (1994, iekļauts tā paša gada Sanpaolo biennālē) un „Dejojot ceļā uz mājām” (pirmizrāde ARS-95 izstādē Helsinkos) – kļūst par Tomika mākslinieka prakses stūrakmeņiem. Šie un citi darbi izriet no lokālā konteksta, taču vienlaikus tiecas pārvarēt valodas, kultūras, ģeogrāfiskās, nacionālās un autobiogrāfijas nospraustās robežas.

1998. gada video „Tēvs un Dēls” mākslinieks kails slido uz aizsalušās Baltijas jūras ledus spoguļa, fonā skan reliģiska dziesma viņa 10 gadus vecā dēla eņģeliskajā balsī. Šis darbs nu jau kļuvis par nozīmīgāko muzeju un privāto kolekciju krājumu neatņemamu sastāvdaļu. Raksti par to iekļauti gandrīz visās svarīgākajās Austrumeiropas mākslas rokasgrāmatās. Pēdējo gadu laikā Tomiks pievērsies arī kino. Viņa 35 mm formāta īsfilmas „Communion” (2007), „Oleg” (2010) un „Lanscape with many moons” (2014) guvušas atzinību un apbalvotas Oberhauzenas un Roterdamas filmu festivālos. Izstādē iekļautās gleznas plašākai publikai ir mazāk pazīstamas, tomēr mākslinieks turpina nodarboties ar glezniecību kā fona aktivitāti visas savas garās mākslinieka karjeras laikā.

Izstāde „Žestu teātris” mēģina harmoniski saskaņot Tomika daiļrades dažādos disonējošos aspektus, radot pagaidu montāžu izstādes telpā. Personiskās un raupjās gleznas, komiskās skulptūras, zīmējumi, grafikas, videoperformances un īsfilmas sadzīvo ekspozīcijā kā atsevišķi kadri vai dekorācijas vēl neuzņemtai filmai vai teātra izrādei.

Izstādes nosaukums atsaucas uz vārda „žests” etimoloģiju (latīniski – gerere). Žests tiek skaidrots kā ķermeņa vai tā locekļu kustība, ar kuras palīdzību paust kādu ideju, sajūtu vai domu, vai arī darbība, ko veic, lai padarītu skaidru noteiktu nodomu. Šī neverbālā izteiksmes forma ir gandrīz visu Tomika darbu centrā, neskatoties uz tehniku.

Režisors Sergejs Eizenšteins 40. gados, runājot par savu filmu montāžu, lietoja terminu "mise en geste" (tēla transponēšana žestā). Arī Bertolds Brehts teātra jomā ieviesa savu Gestus teoriju, kur imperatīvais gestus kļuva par ikviena apgalvojuma, izteikuma vai izpausmes izejas punktu, ikvienu apgalvojumu apstrīdēja vai balstīja imperatīvais žests.

Tomika darbi veidoti pēc līdzīga principa, izolējot atsevišķus žestus un liekot uz tiem uzsvaru. Šie žesti kļūst par neverbālām komunikācijas vienībām, sava veida pantonīmu, ar kuras palīdzību iespējams atmaskot simboliskās realitātes uzbūves mākslīgumu un arbitraritāti.

Pārfrāzējot, Tomika darbi būvēti, nevis transponējot vārdiskās komunikācijas jēgu žestos vai kustībās, bet tieši otrādi. Ķermenis, žestu valoda, tā kustības, akcijas, afekti un kaislības kļūst par saturu, kuru skatītājam jāmēģina saprast, tulkot ar apziņas un izteikt ar valodas palīdzību. Šādi mākslinieks parāda, kā dažādi stereotipi, uzvedības modeļi, apgalvojumi (saistīti ar valodu un kultūru), kurus lietojam (ķermeņa valoda), tiek pārmantoti, vēl pirms tos spējam saprast un izteikt.

Itāļu filozofs Džordžo Agambens slavenajā esejā „Piezīmes par žestu” raksta: „Laikmets, kurš zaudējis savus žestus, šī iemesla dēļ ir ar tiem apsēsts. Cilvēkiem, kuri zaudējuši jebkuru dabiskuma izpratni, ikviens žests kļūst liktenīgs. Jo vairāk žesti zaudē savu vienkāršumu, neredzamu spēku iespaidoti, jo vairāk dzīves jēga kļūst neatšifrējama.”

Skatītājs, kurš nonāk Tomika anti-aristotelisko akciju un darbu priekšā, visticamāk, neizjutīs empātiju un nespēs identificēties ar mākslinieka radītajiem tēliem. Bieži viņa darbi šķiet dezorientējoši un atsvešinātību rosinoši. Apceroša dzejnieka pozas vietā Tomiks drīzāk ieņem filozofa nostāju konkrētas pieredzes vai fenomena priekšā. Mākslinieks problematizē un uzdod jautājumus par it kā acīmredzamo (tā vietā, lai vienkārši skaidrotu vai interpretētu „realitāti”). Attēlojot un parādot darbos ikdienišķo, nenozīmīgo un absurdo (ar skaņas celiņa vai paradoksālu tēlu izmantošanu), Tomiks dekonstruē dabiskuma mītu un ļauj saskatīt to sociālo, kultūras un varas attiecību tīklu, kas parasti nosaka pat mūsu visparastākās darbības un izvēles.

Šāda metode izgaismo mūsu sociālo tīklu sabiedrības mediēto dabu (atkārtojam žestus un uzvedību, ko redzam medijos), kuru Gijs Debors darbā „Izrādes sabiedrība” apraksta sekojoši: “Izrāde nav attēlu kopums, bet personu sociālās attiecības, ko pastarpina attēli.”

Pagātne un tagadne, individuālā un kolektīvā dimensija, atmiņa un vēsture, sociālā un politiskā joma saplūst Tomika darbos un kristalizējas žesta formā. Tomika darbi atgādina sava veida īsas bezvārdu monoteātra izrādes. Tas, ko redzam, šķiet ļoti pazīstams, taču ne vienmēr spējam uzreiz izprast, kas īsti tiek pateikts. Tā vietā, lai radītu jaunus attēlus, Tomiks izmanto žestus, jo valoda nespēj adekvāti analizēt to kompleksitāti, kuru redzam acu priekšā.

Hainers Milers autobiogrāfiskajā darbā „Karš bez cīņas. Dzīve divās diktatūrās” apraksta Berlīnes mūra krišanu kā brīdi, kurā divi dažādi laika režīmi saplūda vienā jeb iegruva viens otrā – padomju bloka laika režīms centās vēstures gaitu palēnināt, bet Rietumu modelis – paātrināt. Šīm pretējām stihijām satiekoties, dzima sava veida šizofrēnisks viesuļvirpulis. Tā centrā sākās Tomika mākslinieka darbība. Šī stihiskā situācija ļāvusi māksliniekam saprast gan netveramo, gan pavisam konkrēto vēstures dabu.

Atsvešinātības un dezorientācijas efekts, kuru rada Tomika šķietami vienkāršie darbi, līdzinās iespaidam, kādu atstāj Franca Kafkas tekstu lasīšana vai arī Čārlijs Čaplina un Bastera Kītona absurdi komisko īsfilmu skatīšanās. Tie rosina uzdot filozofa Huserla cienīgus jautājumus – nevis – kas es esmu, bet gan – kas ir šis “es”, kuru pieņemu kā pašu par sevi saprotamu. Nevis – kas mēs esam, bet gan – ko īsti saprotam ar šo “mēs”, ko tik bezrūpīgi lietojam.

Tomika pēdējos gados rīkoto izstāžu un filmu demonstrāciju vidū jāpiemin: „Žestu teātris” (kurators Andris Brinkmanis, Mūkusalas Mākslas salons, Rīga, 2018); „Kā tika pamesti Rietumi” (How the West Was Left, kurators Anders Kreuger, Central Market, Tallina, 2017); filmu un video retrospektīva 63. Starptautiskajā Oberhauzenas īsfilmu festivālā (2017); First Slumber (Tallinn Art Hall Gallery, Tallina, 2016); Smells Like Old Men's Spirit (Temnikova & Kasela Gallery, Tallina, 2015; 84 HRZ Gallery, Munich; Werkstattgalerie, Berlin, 2014); Galleri Sult/Skur 6, Stavanger; Orton Gallery, Helsinki, 2013; ARTRA Gallery, Milano; Pop/off art Gallery, Maskava, 2012.

Kurators: Andris Brinkmanis

Izstāde notiek sadarbībā ar Temnikova & Kasela Gallery Tallinā

Atbalsta: Igaunijas Kultūrkapitāla fonds

 

Autori:
Jaan Toomik
  • PORNO
    PORNO

    Grupas izstāde

    PORNO

    15.02.2018. - 12.04.2018.
    Mazā zāle

    No 2018. gada 15. februāra līdz 12. aprīlim Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē skatāma izstāde PORNO – darbi no Zuzānu kolekcijas, kurators Valts Miķelsons.

  • Žestu teātris
    Žestu teātris

    Jaan Toomik

    Žestu teātris

    15.02.2018. - 12.04.2018.
    Lielā zāle

    Viens no starptautiski pazīstamākajiem igauņu māksliniekiem Jāns Tomiks (Jaan Toomik) atgriežas Rīgā pēc 10 gadu ilgas prombūtnes.

  • MAESTRO GRANDIOZO. Jānim Ferdinandam Tīdemanim 120
    MAESTRO GRANDIOZO. Jānim Ferdinandam Tīdemanim 120

    Jānis Tīdemanis

    MAESTRO GRANDIOZO. Jānim Ferdinandam Tīdemanim 120

    02.11.2017. - 31.01.2018.
    Lielā zāle

    Izstādes nosaukums “MAESTRO GRANDIOZO” akcentē Tīdemaņa leģendām apvīto, ekstravaganto personību, kura daudzkārt kļuvusi par iedvesmas avotu rakstniekiem.

  • GAIDOT "ZUZEUM"
    GAIDOT "ZUZEUM"

    ... ...

    GAIDOT "ZUZEUM"

    11.10.2017. - 21.10.2017.
    Lielā zāle

    No 11. līdz 21. oktobrim aicinām apmeklēt topošā mākslas centra "Zuzeum" atvērto biroju, kas iepazīstina ar "Zuzeum" veidošanas procesu.

  • SAN Holoportācijas centrs
    SAN Holoportācijas centrs

    Gints Gabrāns

    SAN Holoportācijas centrs

    09.09.2017. - 07.10.2017.
    Lielā zāle

    SAN ir vidē ieausta, jauna planetāra mēroga virtuālā telpa neierobežotai radošai brīvībai, kas kļūst redzama ar papildinātās realitātes aplikāciju.

  • Sezana pieskāriens
    Sezana pieskāriens

    Grupas izstāde

    Sezana pieskāriens

    06.07.2017. - 26.08.2017.
    Lielā zāle

    Sezana ietekmei veltīta latviešu glezniecības izstāde no Zuzānu kolekcijas.

  • Krēslā
    Krēslā

    Laura Prikule, Eva Vēvere

    Krēslā

    06.07.2017. - 26.08.2017.
    Mazā zāle, Balkons

    Izstāde – instalācija ir pieredzes telpa, kas uzdod jautājumus par vērtību veidošanās mehānismiem.

  • Zelta gadi
    Zelta gadi

    Grupas izstāde

    Zelta gadi

    18.05.2017. - 22.06.2017.
    Lielā zāle

    Mūža nogale ir laiks, kad mazināt tempu un baudīt dzīves garumā sastrādāto, tomēr nereti tā vairāk asociējas ar veselības un materiālā stāvokļa pasliktināšanos.

  • Pārejas formas
    Pārejas formas

    Atis Izands

    Pārejas formas

    18.05.2017. - 22.06.2017.
    Mazā zāle

    Ekspozīcijas tēlu veido glezniecības sasaiste ar gaismu un ģeometriju, tās iziešana ārpus plaknes un transformācija, lai veidotu vienu māksliniecisku veselumu.