Žestu teātris

15.02.2018. - 12.04.2018.
Lielā zāle
Žestu teātris
Žestu teātris
Žestu teātris
1 / 3

Viens no starptautiski pazīstamākajiem igauņu māksliniekiem Jāns Tomiks (Jaan Toomik) atgriežas Rīgā pēc 10 gadu ilgas prombūtnes. No 2018. gada 15. februāra līdz 12. aprīlim Mūkusalas Mākslas salona Lielajā zālē skatāma viņa personālizstāde "Žestu teātris". Izstādes kurators ir Andris Brinkmanis. 

Izstādītie darbi – jauni un jau zināmi video, kā arī mazāk pazīstamas gleznas, grafikas, skulptūras un īsfilmas – radīti no 2008. līdz 2018. gadam.

Jāns Tomiks dzimis 1961. gadā Tartu, Igaunijā. Pēc obligātā militārā dienesta (1981–1983) studējis Tallinas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā (1985–1991), vietējā mākslas vidē iegūstot atzinību un provokatora slavu. Viņa starptautiskā karjera aizsākas 90. gadu vidū pēc Padomju Savienības sabrukuma. Tomiks Rietumos gūst atzinību, veidojot konceptuālas performances un videodarbus. Ikoniskie video – „Ceļā uz Sanpaolo” (1994, iekļauts tā paša gada Sanpaolo biennālē) un „Dejojot ceļā uz mājām” (pirmizrāde ARS-95 izstādē Helsinkos) – kļūst par Tomika mākslinieka prakses stūrakmeņiem. Šie un citi darbi izriet no lokālā konteksta, taču vienlaikus tiecas pārvarēt valodas, kultūras, ģeogrāfiskās, nacionālās un autobiogrāfijas nospraustās robežas.

1998. gada video „Tēvs un Dēls” mākslinieks kails slido uz aizsalušās Baltijas jūras ledus spoguļa, fonā skan reliģiska dziesma viņa 10 gadus vecā dēla eņģeliskajā balsī. Šis darbs nu jau kļuvis par nozīmīgāko muzeju un privāto kolekciju krājumu neatņemamu sastāvdaļu. Raksti par to iekļauti gandrīz visās svarīgākajās Austrumeiropas mākslas rokasgrāmatās. Pēdējo gadu laikā Tomiks pievērsies arī kino. Viņa 35 mm formāta īsfilmas „Communion” (2007), „Oleg” (2010) un „Lanscape with many moons” (2014) guvušas atzinību un apbalvotas Oberhauzenas un Roterdamas filmu festivālos. Izstādē iekļautās gleznas plašākai publikai ir mazāk pazīstamas, tomēr mākslinieks turpina nodarboties ar glezniecību kā fona aktivitāti visas savas garās mākslinieka karjeras laikā.

Izstāde „Žestu teātris” mēģina harmoniski saskaņot Tomika daiļrades dažādos disonējošos aspektus, radot pagaidu montāžu izstādes telpā. Personiskās un raupjās gleznas, komiskās skulptūras, zīmējumi, grafikas, videoperformances un īsfilmas sadzīvo ekspozīcijā kā atsevišķi kadri vai dekorācijas vēl neuzņemtai filmai vai teātra izrādei.

Izstādes nosaukums atsaucas uz vārda „žests” etimoloģiju (latīniski – gerere). Žests tiek skaidrots kā ķermeņa vai tā locekļu kustība, ar kuras palīdzību paust kādu ideju, sajūtu vai domu, vai arī darbība, ko veic, lai padarītu skaidru noteiktu nodomu. Šī neverbālā izteiksmes forma ir gandrīz visu Tomika darbu centrā, neskatoties uz tehniku.

Režisors Sergejs Eizenšteins 40. gados, runājot par savu filmu montāžu, lietoja terminu "mise en geste" (tēla transponēšana žestā). Arī Bertolds Brehts teātra jomā ieviesa savu Gestus teoriju, kur imperatīvais gestus kļuva par ikviena apgalvojuma, izteikuma vai izpausmes izejas punktu, ikvienu apgalvojumu apstrīdēja vai balstīja imperatīvais žests.

Tomika darbi veidoti pēc līdzīga principa, izolējot atsevišķus žestus un liekot uz tiem uzsvaru. Šie žesti kļūst par neverbālām komunikācijas vienībām, sava veida pantonīmu, ar kuras palīdzību iespējams atmaskot simboliskās realitātes uzbūves mākslīgumu un arbitraritāti.

Pārfrāzējot, Tomika darbi būvēti, nevis transponējot vārdiskās komunikācijas jēgu žestos vai kustībās, bet tieši otrādi. Ķermenis, žestu valoda, tā kustības, akcijas, afekti un kaislības kļūst par saturu, kuru skatītājam jāmēģina saprast, tulkot ar apziņas un izteikt ar valodas palīdzību. Šādi mākslinieks parāda, kā dažādi stereotipi, uzvedības modeļi, apgalvojumi (saistīti ar valodu un kultūru), kurus lietojam (ķermeņa valoda), tiek pārmantoti, vēl pirms tos spējam saprast un izteikt.

Itāļu filozofs Džordžo Agambens slavenajā esejā „Piezīmes par žestu” raksta: „Laikmets, kurš zaudējis savus žestus, šī iemesla dēļ ir ar tiem apsēsts. Cilvēkiem, kuri zaudējuši jebkuru dabiskuma izpratni, ikviens žests kļūst liktenīgs. Jo vairāk žesti zaudē savu vienkāršumu, neredzamu spēku iespaidoti, jo vairāk dzīves jēga kļūst neatšifrējama.”

Skatītājs, kurš nonāk Tomika anti-aristotelisko akciju un darbu priekšā, visticamāk, neizjutīs empātiju un nespēs identificēties ar mākslinieka radītajiem tēliem. Bieži viņa darbi šķiet dezorientējoši un atsvešinātību rosinoši. Apceroša dzejnieka pozas vietā Tomiks drīzāk ieņem filozofa nostāju konkrētas pieredzes vai fenomena priekšā. Mākslinieks problematizē un uzdod jautājumus par it kā acīmredzamo (tā vietā, lai vienkārši skaidrotu vai interpretētu „realitāti”). Attēlojot un parādot darbos ikdienišķo, nenozīmīgo un absurdo (ar skaņas celiņa vai paradoksālu tēlu izmantošanu), Tomiks dekonstruē dabiskuma mītu un ļauj saskatīt to sociālo, kultūras un varas attiecību tīklu, kas parasti nosaka pat mūsu visparastākās darbības un izvēles.

Šāda metode izgaismo mūsu sociālo tīklu sabiedrības mediēto dabu (atkārtojam žestus un uzvedību, ko redzam medijos), kuru Gijs Debors darbā „Izrādes sabiedrība” apraksta sekojoši: “Izrāde nav attēlu kopums, bet personu sociālās attiecības, ko pastarpina attēli.”

Pagātne un tagadne, individuālā un kolektīvā dimensija, atmiņa un vēsture, sociālā un politiskā joma saplūst Tomika darbos un kristalizējas žesta formā. Tomika darbi atgādina sava veida īsas bezvārdu monoteātra izrādes. Tas, ko redzam, šķiet ļoti pazīstams, taču ne vienmēr spējam uzreiz izprast, kas īsti tiek pateikts. Tā vietā, lai radītu jaunus attēlus, Tomiks izmanto žestus, jo valoda nespēj adekvāti analizēt to kompleksitāti, kuru redzam acu priekšā.

Hainers Milers autobiogrāfiskajā darbā „Karš bez cīņas. Dzīve divās diktatūrās” apraksta Berlīnes mūra krišanu kā brīdi, kurā divi dažādi laika režīmi saplūda vienā jeb iegruva viens otrā – padomju bloka laika režīms centās vēstures gaitu palēnināt, bet Rietumu modelis – paātrināt. Šīm pretējām stihijām satiekoties, dzima sava veida šizofrēnisks viesuļvirpulis. Tā centrā sākās Tomika mākslinieka darbība. Šī stihiskā situācija ļāvusi māksliniekam saprast gan netveramo, gan pavisam konkrēto vēstures dabu.

Atsvešinātības un dezorientācijas efekts, kuru rada Tomika šķietami vienkāršie darbi, līdzinās iespaidam, kādu atstāj Franca Kafkas tekstu lasīšana vai arī Čārlijs Čaplina un Bastera Kītona absurdi komisko īsfilmu skatīšanās. Tie rosina uzdot filozofa Huserla cienīgus jautājumus – nevis – kas es esmu, bet gan – kas ir šis “es”, kuru pieņemu kā pašu par sevi saprotamu. Nevis – kas mēs esam, bet gan – ko īsti saprotam ar šo “mēs”, ko tik bezrūpīgi lietojam.

Tomika pēdējos gados rīkoto izstāžu un filmu demonstrāciju vidū jāpiemin: „Žestu teātris” (kurators Andris Brinkmanis, Mūkusalas Mākslas salons, Rīga, 2018); „Kā tika pamesti Rietumi” (How the West Was Left, kurators Anders Kreuger, Central Market, Tallina, 2017); filmu un video retrospektīva 63. Starptautiskajā Oberhauzenas īsfilmu festivālā (2017); First Slumber (Tallinn Art Hall Gallery, Tallina, 2016); Smells Like Old Men's Spirit (Temnikova & Kasela Gallery, Tallina, 2015; 84 HRZ Gallery, Munich; Werkstattgalerie, Berlin, 2014); Galleri Sult/Skur 6, Stavanger; Orton Gallery, Helsinki, 2013; ARTRA Gallery, Milano; Pop/off art Gallery, Maskava, 2012.

Kurators: Andris Brinkmanis

Izstāde notiek sadarbībā ar Temnikova & Kasela Gallery Tallinā

Atbalsta: Igaunijas Kultūrkapitāla fonds

 

Autori:
Jaan Toomik
  • PAN4KĀ
    PAN4KĀ

    Grupas izstāde

    PAN4KĀ

    13.06.2019. - 17.08.2019.
    Mazā zāle

    No 2019. gada 13. jūnija līdz 17. augustam Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē skatāma Zuzānu kolekcijas izstāde PAN4KĀ.

  • Liriskais skarbums. 20. gs. 60. gadu modernā dzīves telpa
    Liriskais skarbums. 20. gs. 60. gadu modernā dzīves telpa

    Grupas izstāde

    Liriskais skarbums. 20. gs. 60. gadu modernā dzīves telpa

    13.06.2019. - 17.08.2019.
    Lielā zāle

    Zuzānu kolekcijas izstāde "Liriskais skarbums" veltīta novatoriskajiem 20. gs. 60. gadu Latvijas jauno mākslinieku stilistiskajiem meklējumiem.

  • Nekas nemainās. Politiskās dzīves hronika
    Nekas nemainās. Politiskās dzīves hronika

    Ivars Poikāns

    Nekas nemainās. Politiskās dzīves hronika

    25.04.2019. - 01.06.2019.
    Mazā zāle

    Izstādē eksponēti Zuzānu kolekcijas darbi, kuros Ivars Poikāns ilustrē 20 gadus senus notikumus un konkrētus politiskos personāžus.

  • Pāri
    Pāri

    Grupas izstāde

    Pāri

    25.04.2019. - 01.06.2019.
    Lielā zāle

    “Pāri” apspēlē vairākas nosaukumā ietvertās nozīmes. Tajā eksponēti 10 mākslinieku pāri, kuru darbi veido konceptuālas, saturiskas vai formālas paralēles.

  • Nebaidies
    Nebaidies

    ... ...

    Nebaidies

    31.01.2019. - 14.04.2019.
    Lielā zāle

    No 2019. gada 31. janvāra līdz 14. aprīlim Mūkusalas Mākslas salona Lielajā zālē skatāma Zuzānu kolekcijas izstāde par ērmīgo “Nebaidies”.

  • Kad tiekamies?
    Kad tiekamies?

    Ronalds Rusmanis

    Kad tiekamies?

    31.01.2019. - 14.04.2019.
    Mazā zāle

    No 31. janvāra līdz 14. aprīlim Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē būs skatāma Ronalda Rusmaņa jaunāko darbu izstāde “Kad tiekamies?”.

  • Outlet
    Outlet

    Ivars Grāvlejs

    Outlet

    22.11.2018. - 19.01.2019.
    Mazā zāle

    No 2018. gada 22. novembra Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē skatāma Ivara Grāvleja personālizstāde “Outlet”.

  • NACIONĀLAIS PAVILJONS
    NACIONĀLAIS PAVILJONS

    ... ...

    NACIONĀLAIS PAVILJONS

    22.11.2018. - 19.01.2019.
    Lielā zāle

    Zuzānu kolekcijas izstāde, kas valkā sezonālus Latvijas alternatīvos faktus.

  • Absurda mitoloģija
    Absurda mitoloģija

    Vladimirs Glušenkovs

    Absurda mitoloģija

    13.09.2018. - 10.11.2018.
    Lielā zāle

    No 13. septembra līdz 10. novembrim Mūkusalas Mākslas salonā norisināsies Vladimiram Glušenkovam (1948–2009) veltīta izstāde „Absurda mitoloģija".